DARBS RADIJA CILVĒKU

G. Šmits, bioloģisko zinātņu doktors, Propagandists un Aģitators, Nr.01-02 (01.01.1945) no žurnāla «Спутник агитатора», Nr. 15—16, 1944. g.

1. ENGELSA PAMATIDEJAS PAR CILVĒKA IZCELŠANOSLielais angļu zinātnieks Čarlzs Darvins atklāja, ka cilvēks cēlies dabiski
vēsturiskā ceļā no dzīvnieku priekštečiem. Viņš atradis daudzkārtīgus
pierādījumus šai tēzei cilvēka uzbūvē un attīstībā.1
«No Vecās pasaules pērtiķiem ir cēlies cilvēks — pasaules brīnums un
slavenība» — tā skan atzinums, pie kāda nonācis Darvins savos pētījumos
par cilvēka izcelšanos.

Bet Darvins tomēr atstāja bez atbildes pamatjautājumu par to, kā ra-
dušās tās īpatnības cilvēka būvē un darbībā, kas to atšķir no dzīvnie-
kiem: iešana ar taisni saslietu ķermeni, valoda, augsti attīstītās garīgās
spējas. Uz šo jautājumu deva atbildi Fridrichs Engelss. Engelss pierā-
dīja, ka pati galvenā atšķirība starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem ir
darbs un ka taisni darbs ir veidojis visu to, ar ko cilvēks atšķiras no
dzīvniekiem.
Markss un Engelss pierādīja, ka darbs — «pirmais pamatnoteikums cil-
vēku eksistencei» un vēl tik svarīgs, ka mums savā ziņā jāsaka: «darbs ir
izveidojis pašu cilvēku».
Savā nelielajā nepabeigtajā darbā, «Darba nozīme procesā, kas pērtiķi
pārveidojis cilvēkā» (Ķ. Маркс иФ. Энгельс собр. соч. Т. VIX, стр. 452-464),
Engelss attīsta šādas domas. Augstākiem pērtiķiem redzam rokām un kājām
veicamā darba sadalījumu. Šāds darba sadalījums iesākās jau tad, kad
pērtiķi vēl dzīvoja kokos, un pastiprinājās pēc tam, kad pērtiķi pārgāja
dzīvot klajās vietās. Tiešie cilvēka priekšteči ieguva spēju staigāt uz
divām kājām. Rokas atbrīvošana no ķermeņa atbalstīšanas stāvot vai ejot
panāca to, ka roka varēja sākt attīstīties par darba orgānu. Engelss at-
zīmē/ka «roka ir netikai darba orgāns, bet tā reizē ir arī darba produkts».
'(turpat, 453. Ipp.).
Pārmaiņas, kādas radās rokā, ilgu paaudžu laikā lietojot to darba
ieroču izgatavošanai un izmantošanai, atstāja savu ietekmi arī uz citām
ķermeņa daļām.
Rokas un darba attīstība vispirms ietekmēja smadzenes. «Dabas pār-
valdīšana, kas sākās kopā ar rokas un darba attīstīšanos, ar katru jaunu,
soli paplašināja cilvēka redzes aploku. Dabas priekšmetos tas arvien at-
klāja jaunas, līdz tam viņam nezināmas īpašības (turpat, 454. Ipp.). Bez
tam darbs, kas nesaraujami saistīts ar roku, lika attīstīties valodai, kas
savukārt ietekmēja smadzeņu attīstību. Darbs un reizē ar to vārdos sa-
dalīta valoda bija paši galvenie stimuli, kuru ietekmē pērtiķa smadzenes
varēja pakāpeniski pārvērsties par cilvēka smadzenēm; pēdējās, kaut gan
uzbūves pamatos līdzīgas pērtiķa smadzenēm, pārspēj tās lielumā un pil-
nīgumā» (turpat, 456. Ipp.).
Engelss norāda uz diviem svarīgiem notikumiem cilvēka darba attīstī-
bā — cilvēks pārgāja uz gaļas barību un sāka lietot uguni. Gaļas barība
bija cilvēka attīstības nepieciešams priekšnoteikums: smadzenes nu da-
būja «barošanai un attīstībai nepieciešamās vielas lielākā daudzumā nekā
agrāk; tās deva smadzenēm iespēju sasniegt ātrāku un lielāku pilnību no
paaudzes uz paaudzi» (turpat, 458. Ipp.). Reizē ar to pāreja uz gaļas
barību noveda pie uguns izmantošanas; tas vēl vairāk «saīsināja sagre-
mošanas procesu, pievadot mutei, tā sakot, jau pussagremotu barību» (tur-
pat, 458. Ipp.). Uguns atklāšanai bija savukārt citas svarīgas sekas -
cilvēks nu varēja dzīvot katrā klimatā. «Pāreja no vienmērīgi karstā kli-
mata pirmdzimtenes uz aukstākām zemēm, kur gads sadalās vasarā un
ziemā, radīja jaunas vajadzības — vajadzību pēc dzīvokļa un apģērba, lai
aizsargātos no aukstuma un drēgnuma, un tā radīja arī jaunus darbības
aplokus, jaunus aktivitātes veidus, kas arvien vairāk attālināja cilvēku
no dzīvnieka» (turpat, 458.—459. Ipp.). Rokai, valodai un smadzenēm
ir noteicēja nozīme cilvēka sabiedriski rūpnieciskās dzives attīstībā. «Ro-
kas, valodas orgānu un smadzeņu kopīgā darbība deva iespēju ne vien
katram individam, bet arī sabiedrībai izpildīt aizvien sarežģītākus uzde-
vumus, uzstādīt sev arvien augstākus mērķus un tos arī sasniegt» (turpat,
459. Ipp.). Darbs ļauj cilvēkam iegūt no dabas vairāk nekā to, ko daba
dod viņam tieši. Engelss šo darba nozīmi definēja tā: «Dzīvnieks tikai
izmanto ārējo pasauli un izdara tajā pārmaiņas vienkārši ar savu klāt-
būtni; cilvēks turpretim ar savām pārmaiņām spiež dabu kalpot saviem
mērķiem, valda pār to» (turpat, 461. Ipp ).
Bet kādā ceļā cilvēks iedarbojas uz dabu, pārmaina to? — Ar darba
rīku palīdzību.
«Darba process, — raksta Engelss, •— sākās tikai ar darba rīku izga-
tavošanu» (turpat, 457. Ipp.).
Jaunākie atklājumi apstiprinājuši Engelsa pamatdomu pareizumu par
darba ietekmi uz cilvēka bioloģisko iezīmju veidošanos.
2. ROKA IR NEVIEN DARBA ORGĀNS, BET ARĪ DARBA VEIDOJUMS
Kā tikko aprādīts, Engelss veltīja sevišķu vērību rokas kā darba or-
gāna attīstībai un tāpat jautājumam par rokas ietekmi uz smadzeņu sa-
režģītāku attīstību. Lai varētu vairāk iedziļināties šai Engelsa idejā, sa-
līdzināsim vispirms roku un citas attiecīgas cilvēka ķermeņa daļas ar tā-
dām pašām cilvēkveidīgo pērtiķu ķermeņa daļām.
Salīdzinot cilvēkveidīgo pērtiķi šimpanzi ar cilvēku, var saskatīt šādas
atšķirības. Cilvēka rokas ievērojami īsākas par šimpanzes rokām, cilvēka
pleci ir platāki. Uzmanīgi apskatot šimpanzes rokas un kājas, var redzēt,
ka rokas tam garākas par kājām. Cilvēka roka turpretim ievērojami
īsāka par tā kāju, ir tikai 70% no tās garuma.
Apskatot tuvāk cilvēka un šimpanzes roku, var saskatīt arī citas to sva-
rīgas īpatnības. Cilvēkam rokas augšdaļa līdz elkonim garāka par lejas
daļu (no elkoņa līdz plaukstas sākumam), bet šimpanzēm garāka rokas
lejas daļa. Tā kā šimpanzēm samērā šauri pleci, tad roku piestiprinā-
jumi stāv samērā tuvu viens otram, cilvēkam turpretim pleci plati, un
roku piestiprinājumi ir tālu viens no otra. Nav grūti saskatīt, ka tādām
rokas uzbūves īpatnībām piekrit svarīga nozīme cilvēka darba procesā.
Cilvēka rokai ir ne tikai stingrs atbalsts ķermenī, bet arī liela kustības
brīvība. Tam palīdz nevien platie pleci, bet arī tas, ka augšējā rokas
daļa garāka par apakšējo: šī iemesla dēļ rokām ir pietiekoši plaša telpa,
veicot darba procesus. Tas atvieglina darīt darbu, sevišķi tādu, kam jā-
norit zem acu stingras kontroles un tādu ir visai daudz:' darba rīku pa-
gatavošana, laupījuma apstrādāšana, vēlāk arī apģērbu šūšana, apavu
pagatavošana utt.
Apskatot cilvēka un šimpanzes plaukstu, atkal var redzēt daudzas at-
šķirības. Cilvēka plauksta platāka par šimpanzes plaukstu. Tālāk, šim-
panzes rokai visi pirksti, izņemot pirmo, garāki par cilvēka pirkstiem,
turpretim pirmais īsāks par cilvēka īkšķi. Šimpanzes rokas pirmo
pirkstu nemaz nevar saukt par lielo pirkstu, jo tas ir mazs un vājš. Cil-
vēka rokai turpretim sevišķi raksturīga taisni īkšķa attīstība — tas ir
spēcīgs un pietiekoši kustīgs. Daži antropologi pat ieteikuši nosaukt
īkšķi par «mazo roku». īkšķim visaugstākajā pakāpē piemīt spēja satvert
priekšmetus, un šo spēju cilvēks nezaudē pilnīgi arī tad, kad tam no-
ņemti visi pārējie pirksti.
Cilvēka plaukstu bez tam raksturo diezgan plata pamatdaļa un sa-
mērā negari pirksti, salīdzinot ar cilvēkveidīgo pērtiķi (atskaitot īkšķi,
kas, kā jau teikts, ir garāks nekā šimpanzēm). Vai tādai plaukstas bū-
vei ir nozīme darba funkciju izpildīšanā? Vai tā raksturo cilvēka roku
kā darba veidojumu un darba orgānu? Neapšaubāmi! Platā plauksta
cilvēkam svarīga, jo tikai tāda plauksta dod pietiekošu atbalstu pirk-
stiem, apvienojot tos un nodrošinot tiem kustību noteiktību. Šo kustību
precizitāti veicina arī tas, ka pirksti nav sevišķi gari. Engelsa domu pa-
reizumu par to, ka roka ir darba orgāns un tā veidojums, apstiprina arī
pētījumi par izmirušiem cilvēkiem; šie pētījumi rādīja, ka rokas aprā-
dītās īpašības attīstījušās kā darbā izdevīgas. Tas bija ilgstošs process.
Var pieņemt, ka visas aprādītās cilvēka rokas uzbūves īpatnības attīstī-
jušās 40—50 tūkstoš paaudžu laikā; apmēram tik daudz paaudžu ir dzī-
vojušas no pitekantropa, vissenākā cilvēka, laikiem. Šo rokas īpatnību
attīstīšanās deva cilvēkam iespēju labāk rīkoties ar ieročiem un tā glābt
ne tikai savu, bet arī citu kollektīva locekļu dzīvības, kā arī labāk iegūt
barību v. tml.
Citi dzīvnieki, paaudzēm paejot, arī pamazām mainīja savu ķermeņa
uzbūvi, tā, ka ikvienā paaudzē pēcnācējus atstāja tikai tie individi, kas
ar sava ķermeņa būvi un izturēšanos bija vislabāk piemēroti dzīves ap-
stākļiem. ledzimstošās īpašības tie pārraidīja uz pēcnācējiem, un tā katra
organismam noderīga īpatnība tika saglabāta un no paaudzes uz paaudzi
vēl nostiprināta. Darvins šo procesu nosauca par dabisko izlasi. Arī cil-
vēks pārraida uz pēcnācējiem dažādas iedzimstošas īpašības (piem., au-
guma veidu, plecu platumu, pirkstu garumu un būvi v. c), bet pārmai-
ņas cilvēkos notiek citādi nekā dzīvniekos, kas mainās dabiskās izlases
ceļā. Cilvēks ar sava ķermeņa būvi nav piemērots kaut kādiem dabas
apstākļiem, bet ar savu sabiedriski rūpniecisko darbību piemēro savām
vajadzībām pašu dabu. Viņa ķermenis piemērots darba rīku izgatavoša-
nai un izmantošanai, un tikai šai ceļā minēto 40—50 tūkstoš paaudžu
laikā mainījās cilvēka bioloģiskās īpatnības.
3. ROKAS UN VĀRDA VALODAS IETEKME UZ SMADZEŅU ATTĪSTĪBU
Engelss pasvītroja, ka «darbs un reizē ar to vārdu valoda bija paši sva-
rīgākie stimuli, kuru ietekmē pērtiķa smadzenes varēja pakāpeniski pār-
vērsties par cilvēka smadzenēm...»
Jaunākie zinātnes dati apstiprina ari šo Engelsa domu. Padomju zi-
nātnieks, pasaulslavenais valodnieks akadēmiķis Nikolajs Marrs ir no-
nācis pie secinājuma, ka īstā vārdu valoda sākās tikai ar izmirušo augstu
saprātu apbalvoto «jaunā» jeb Kromaņonas cilvēka tipu. Tas apstiprina
Engelsa norādījuma pareizumu, ka vārdu valoda ir sākusi veicināt sma-
dzeņu attīstību vēlāk par roku.
Vissenāko mums pazīstamo izmirušo cilvēku, Javas salā atrasto pite-
kanticpu jeb pērtiķcilvēku smadzenes ir bijušas ap pusotras reizes lielā-
kas par tagadnes cilvēkveidīgo pērtiķu smadzenēm, bet pusotras reizes
mazākas par tagadējā cilvēka smadzenēm. Tas stāv sakarā ar pitekan-
tropu zemo sabiedriski rūpnieciskās dzīves līmeni un ar tā zemo tech-
niku.
Tagadnes cilvēka senča, neandertālieša, smadzenes jau bija lielas, to-
mēr tilpumā, svarā un attīstības ziņā neaizsniedza tagadējā cilvēka sma-
dzenes. Neandertālieša smadzeņu lielais svars pa daļai izskaidrojams yr
tā spēcīgo muskulātūru, kas prasīja ļoti spēcīgas nervu saites ar galvas
smadzenēm. No tagadnes cilvēka smadzenēm neandertālieša smadzenes
atšķīrās ai priekšējās jeb pieres daļas vājāku attīstību. Neandertāles cil-
vēka piere bija zema un slīpa, kas arī pierāda smadzeņu pieres daļas
vājo attīstību. Bet taisni pieres daļā ir tā smadzeņu vieta, kur veidojas
abstraktie priekšstati. Tas nozīmē, ka neandertālieša garīgās spējas bi-
jušas zemākas neka tagadnes cilvēkam. Smadzeņu attīstība noritēja līdz-
tekus darba dzīves attīstībai. Galvenā loma te piekrita pārmaiņām,
kas stāvēja sakarā ar lielā un grūti pieietamā medījuma iegūšanu.
Kromaņonas jeb «jaunais» cilvēks atšķīrās no «senā» jeb Neander-
tāles cilvēka pirmā kārtā ar to, ka tas bija spējīgs medīt lielus dzīvnie-
kus gandrīz pilnīgi atklātā apgabalā, izmantojot apgabala paugurus un
nelīdzenumus, lai sviestu uz savu medījumu asu akmeņu gabalus, kas
bija cieši piestiprināti pie nūjām. Metamais šķēps te aizstāja neandertā-
lieša rokas cērtamo un milnu. Daži kromaņonieši bija milzīga auguma,
piemēram, tie, kas dzīvoja Francijā priekš 40—50 tūkstoš gadiem. Bet
arī to ķermeņa būvē galvenā nozīme piekrīt kustību pilnīgumam: veik-
lums te valda pār spēku.
Ķermeņa proporciju pilnība, spēja pilnīgi iztaisnot kājas ceļgala lo-
cītavās un maksimāli izplest rokas, kas palielina sviediena spēku, ļāva
kromaņoniešiem nogalināt no tālienes tādus dzīvniekus kā savvaļas zir-
gus un ziemeļbriežus. Kā redzams no kromaņoniešu mītņu atliekām, šie
dzīvnieki kļūst par viņu galveno medījumu.
Francijā, Kro-di-Šarnjē apgabalā, atrastas ievērojamas kromaņoniešu
mītnes, kurās uzieti pāri par 100.000 savvaļas zirgu skeleti, pie kam to
starpā nav neviena vesela skeleta. Tas pierāda, ka zirgs tolaik vēl nebija
pieradināts, bet dzīvoja savvaļā. Nogalinot zirgus, tolaiku mednieki ne-
nesa uz savām mītnēm visu medījumu, bet tikai barībai visnoderīgākās
daļas.
Lielu un grūti pieietamu dzīvnieku medīšana ne tikai spieda lietot
metamo ieroču jaunu pilnīgāku techniku, bet prasīja arī sabiedriskās ie-
kārtas labāku organizāciju, lika pastiprināt saites starp kollektīva locek-
ļiem un rast ātrus un vieglus sakaru veidus starp tiem darba procesa
laikā. Lai varētu ielenkt, iedzīt un nogalināt medījumu, nepieciešama
pareiza spēku organizācija, nepieciešama iespēja sarunāties par to. Tā-
tad te bija jārodas vārdu valodai, kas savukārt ietekmēja smadzeņu tā-
lāku attīstību. Bez medījuma iegūšanas jāizdara arī vēl ne mazums citu
darba procesu. Plašāks kollektīvs uzstādīja arī daudzas jaunas prasības:
medījumam bija jānovelk āda, dzīvnieks jāsadala gabalos, jāpārnes uz
mītni, jāpagatavo no tā ēdiens un ar to jāpabaro visi iemītnieki, no maza
līdz lielam. Bija jāizgatavo medniecības piederumi, dažādi mājsaimnie-
cības priekšmeti. Kā to rāda novērojumi pie tagadnes tautām (sevišķi
krievu zinātnieka Miklucha-Maklaja pētījumi), kas tai laikā, kad ar tām
iepazinās eiropieši, atradās uz jaunā akmens laikmeta technikas līmeņa,
akmeņu ieroču izgatavošana ir ļoti grūts un ilgs darbs. Vēl sarežģītāks
uzdevums ir ar šiem akmens darba rīkiem izgatavot dažādus mājsaim-
niecības piederumus, piem., koka bļodas un citus priekšmetus, kas bija
nepieciešami pirmatnējiem medniekiem.
Ar sabiedriski rūpnieciskās dzīves komplicēšanos bija saistīta galvas
smadzeņu tālākā attīstība, sevišķi smadzeņu pieres daļas attīstība, ko
tiešām arī pierāda neandertāliešu un kromaņoniešu galvaskausu salīdzi-
nājums.
Tā darba ietekmē veidojās un attīstījās visas cilvēka organisma darbī-
bas un uzbūves īpatnības.