Viss sākas ar Hastu - roku.

Ar roku. Ar plaukstu. Ar spēju satvert, pieskarties, radīt, dot un arī iznīcināt. Ar spēju rīkoties. Un nav nejaušība, ka tieši ar Hastu sākas divi pilnīgi atšķirīgi stāsti par cilvēku, par viņa izcelsmi un par to, kāpēc viņš vispār ir šajā pasaulē.

Ir divi skatījumi. Divi pasaules redzējumi. Divas iekšējas attieksmes pret dzīvi. Viens ir ateistisks, otrs — vēdisks. Un, lai gan tie abi izmanto to pašu simbolu — roku, — tie nonāk pie pilnīgi pretējiem secinājumiem.

Darvina stāstā laiks ir taisna līnija. Viss kustas uz priekšu mehāniski, bez iekšējas jēgas, bez mērķa, bez apzināta virziena. Sākumā, saka šis skatījums, bija vienkāršas šūnas, pēc tam sarežģītāki organismi, tad dzīvnieki, pērtiķi, primitīvs cilvēks. Brīdī, kad cilvēks sāka staigāt stāvus, viņam atbrīvojās rokas. Un šīs rokas kļuva par pagrieziena punktu visā evolūcijā. Ar tām viņš sāka veidot darbarīkus no akmens un koka, apstrādāt dzīvnieku ādas, radīt ieročus, rīkus, pat rotājumus. Roka kļuva par instrumentu, un instruments sāka prasīt domāšanu.

Kur piestiprināt? Kā izveidot izturīgāku? Kā padarīt skaistāku? Kā panākt labāku rezultātu ar mazāku piepūli? Tā, saka šī teorija, smadzenes sāka attīstīties. Neironu savienojumi kļuva sarežģītāki, parādījās loģika, iztēle, radošums. Un šodien, raugoties no šīs perspektīvas, cilvēce ir sasniegusi gandrīz visu — mēs lidojam kosmosā, pārvaldām tehnoloģijas, radām digitālas pasaules. Šajā stāstā roka rada apziņu, matērija rada prātu, un cilvēks ir nejaušas ķīmiskas reakcijas rezultāts.

Vēdiskais stāsts sākas citur. Tas sākas apziņā. Nevis ķermenī, bet dvēselē.

Vēdas saka, ka evolūcija nav ķermeņa pilnveidošanās process. Tā ir apziņas attīstība. Jo augstāka apziņa, jo pilnīgāks ķermenis, kurā šī apziņa var izpausties. Nevis otrādi. Apziņa nav matērijas blakusprodukts — matērija ir instruments apziņai. Dvēsele pati par sevi nemainās. Tā ir viena un tā pati visās dzīvības formās. Taču, atrodoties dažādos ķermeņos, tā var izpausties ļoti atšķirīgā mērā.

Ir ķermeņi, kuros apziņa ir gandrīz pilnībā aizsegta — tur paliek tikai instinkti: ēst, baidīties, gulēt un vairoties. Un ir ķermenis, kurā apziņa var uzdot jautājumus. Ne tikai “kā izdzīvot?”, bet “kāpēc dzīvot?”, “kas ir pareizi?”, “kāda ir manas dzīves jēga?”. Tas ir cilvēka ķermenis.

Tāpēc Vēdas cilvēka dzimšanu sauc par karma-jonī — dzimšanu, kurā dvēsele var veidot karmu, izdarīt izvēli, uzņemties atbildību. Un nav nejaušība, ka tieši cilvēkam ir rokas. Ne ķepas, ne nagi, bet rokas. Roka nav tikai rīks. Tā ir iespēja. Ar rokām var radīt, bet ar rokām var arī kalpot. Ar rokām var labot kļūdas, bet var arī tās padziļināt. Roka ir apziņas pagarinājums.

Cilvēks ir vienīgā būtne uz Zemes, kas var apzināti mainīt savu nākotni. Viņš var izkļūt no samsāras(dzimšanas un nāves cikla) loka vai arī vēl dziļāk tajā iegrimt. Pārējās dzīvības formas Vēdas sauc par bhoga-jonī — pieredzes dzimšanām. Tur dvēsele bauda vai cieš, bet nevar izvēlēties. Dzīvnieks nerada grēku, jo viņš nesaprot morāli. Viņš seko instinktam. Taču no cilvēka ķermeņa, dzīvojot kā dzīvniekam, ir ļoti viegli nonākt dzīvnieka ķermenī. Šī patiesība nav ērta, bet tā ir godīga.

Vēdiskais skatījums arī saka, ka radīšana nav lineāra. Dzīvības formas neparādījās pamazām, nejauši. Tās tika radītas gandrīz vienlaikus, Visuma sākumā. Radīšanai ir ciklisks raksturs — Visumi rodas un izzūd. Un dvēsele ieņem konkrētu ķermeni atbilstoši savam apziņas stāvoklim, ar kuru tā noslēdza iepriekšējo ciklu. Ne nejaušības dēļ, bet taisnības dēļ.

Un šeit atkal parādās Hasta.

Hastas nakšatras valdnieks ir Savita — tas, kurš modina. Saule modina pasauli ārēji: ar saullēktu sākas kustība, darbs, dzīve, ar saulrietu — atpūta. Bet Savita modina arī iekšēji. Viņš iedvesmo cilvēku meklēt jēgu, uzdot jautājumus, skatīties tālāk par ikdienas rutīnu. Ne velti Gājatrī mantra — galvenā Vēdu mantra — ir vērsta tieši uz Savitu: “tat savitur vareṇyam” — mēs meditējam uz Visaugstāko, Visvērtīgāko. Savita nav tikai Saule. Savita ir Augstākais Radītājs, apziņas avots.

Kad dieviete Lakšmī meklēja sev vīru, viņas priekšā bija visi — Brahmā, Šiva, citi dievi. Taču viņa izvēlējās Višnu. Ne varas dēļ, ne spožuma dēļ, bet tāpēc, ka Viņā nebija trūkumu. Pilnība nav nejaušība. Tā ir apziņas kvalitāte.

Darvina teorija noliedz karmu, noliedz Dievu, noliedz Visuma mērķi. Un tad cilvēkam paliek tikai viens secinājums: tu dzīvo dažus gadus, pēc tam viss beidzas. Pirms tam tevis nebija, pēc tam arī nebūs. Un no šī skatījuma dabiski izriet attieksme: ņem visu, ko vari, dzīvojam tikai vienreiz. Šāda domāšana nevar radīt mieru. Tā nevar radīt līdzjūtību. Tā nevar radīt atbildību. Un tās sekas mēs redzam pasaulē.

Roka pati par sevi neko nerada. Tā ir tikai instruments. Jautājums ir — kādas apziņas instruments tā ir. Vai roka kalpo instinktam? Vai roka kalpo ego? Vai roka kalpo dvēselei?

Vēdas saka: cilvēka dzīve ir dota, lai ar Hastu — ar rokām — mēs varētu apzināti atgriezties pie savas patiesās dabas. Un tas nav tikai filozofisks stāsts. Tā ir dziļa, dzīva un ļoti cilvēcīga patiesība. Un, iespējams, pats skaistākais stāsts, kāds jebkad ir stāstīts par cilvēku.

Saskaņā ar Vēdām visa pārtika iedalās trīs lielās grupās: ēdiens labestības gunā (sattva), kaislību gunā (rajas) un neziņas gunā (tamas). Atkarībā no tā, ko mēs ēdam, tieši šīs kvalitātes ietekmē mūsu apziņu. Jo vairāk ēdam pārtiku labestībā, jo gaišāka kļūst mūsu domāšana, mūsu sirds un prāts. Bet, ja dominē pārtika kaislībās vai neziņā, tad arī mūsu apziņu sāk pārņemt šīs pašas īpašības.

Ēšana ir ikdienas process – visi mēs katru dienu ēdam. Tieši tāpēc ir tik svarīgi saprast, ko mēs ieliekam mutē. Vēdas māca, ka sēnes pieder pie neziņas gunas. Tas nozīmē: jo vairāk sēnes mēs lietojam, jo spēcīgāk neziņas guna ietekmē mūsu ķermeni un prātu. Neziņas guna ir iznīcības guna. Tā ir tumsa, apātija, neskaidrība, maldi. Un, ja ļaujam šai kvalitātei ienākt sevī caur ēdienu, tad arī mūsu lēmumi arvien biežāk tiek pieņemti tās ietekmē.

Padomājiet – loģika labestības gunā ir pavisam cita nekā loģika neziņas gunā. Vēdas un joga vienmēr ir atturējušas cilvēkus no sēņu lietošanas uzturā, pat tajos laikos, kad vēl nebija modernās zinātnes, kādu to pazīstam šodien. Jo jau pati sēņu daba norāda uz to raksturu: tās aug tumšās, mitrās vietās – zem eglēm, zem lapām un sūnām, kur nav saules. Saule un gaisma Vēdās ir labestības simbols. Tumsas un mitruma atmosfēra nes sevī neziņas kvalitāti, un šāds noskaņojums nemanot pāriet arī cilvēka apziņā.

No zinātnes skatpunkta sēnes arī ir bīstamas. Tās kā sūklis uzsūc toksīnus no zemes. Īpaši bīstams ir radionuklīds cēzijs-137, kas nonāk augsnes virskārtā un kuru sēnes spēj ļoti aktīvi uzkrāt. Kad mēs ēdam sēnes – svaigas, marinētas vai kaltētas –, mēs reizē ar tām uzņemam arī šos toksīnus. Ir sēņu sugas, kas ir īpaši spēcīgi radionuklīdu akumulētāji. Tāpēc, kad ziemā baudām “garšīgās” marinētās sēnītes, patiesībā mēs varam uzņemt lielu devu vielu, kas kaitē mūsu veselībai un arī prātam.

No vēdiskās astroloģijas skatpunkta sēnes saistās ar planētu Rāhu. Rāhu pārstāv ilūziju, maldus, tumsu. Tieši tāpēc vietas, kur aug sēnes – tumšie meži, sūnas, mitrums – ir Rāhu teritorija. Un, kad mēs ēdam sēnes, mēs simboliski piesaucam sevī Rāhu enerģiju.

Tāpēc nav nejaušība, ka daži cilvēki izmanto sēnes kā psihodēlisku līdzekli – tās maina apziņu, rada halucinācijas. Taču tas nav nekas garīgs. Tas ir tikai Rāhu spēks, tas ir tikai neziņas gunas maldinošais pārklājums. Dažkārt cilvēki kļūdaini domā, ka šādas halucinācijas ir “garīga pieredze”. Bet patiesībā tās ir tikai neziņas gunas radītas fantāzijas, kas atstāj nospiedumu apziņā un var izkropļot cilvēka skatījumu uz dzīvi pat pēc daudziem gadiem.

Neziņas guna un Rāhu enerģija ir kā divas vienas monētas puses. Ja cilvēks lieto sēnes halucināciju dēļ, viņš vēl dziļāk ielaiž šo spēku savā dzīvē. Slimības, kas rodas no šādām vielām, arī ir cieši saistītas ar Rāhu ietekmi.

Man pašam bija pazīstami cilvēki, kas jaunībā eksperimentēja ar šādām sēnēm. Pagājuši jau divdesmit gadi, bet joprojām viņos jūtams kaut kas sabojāts, kaut kas izkropļots apziņā. Tas ir pierādījums, ka šāda pieredze neatstāj cilvēku bez sekām.

‼️Tāpēc, draugi, kad nākamreiz domāsiet par maltīti ar sēnēm, padomājiet par to, ko patiesībā ienesat savā ķermenī un apziņā. Gaisma un skaidrība nāk no labestības. Tumsa un maldi nāk no neziņas. Vai mums tiešām vajag tumšu enerģiju savā dzīvē? Vai mēs nevēlamies, lai mūsu prāts būtu skaidrs, sirds viegla un ceļš uz garīgo atvērts?

Ājurvēdā materiālo ķermeni sauc par Slimību Templi, jo tas nepārtraukti piedzīvo slimības, novecošanu un, visbeidzot, nāvi. Ik dienu rūpējoties par savu ķermeni, mēs it kā izrādām cieņu savām slimībām un to izpausmēm. Taču dvēselei šis ķermenis ir svešs, jo tās daba ir pavisam citāda – tā ir mūžīga, neslimst un nemirst.

Garīgais ķermenis, kas pieder dvēselei garīgajā pasaulē, ir radīts no garīgās enerģijas. Tas nav pakļauts slimībām, novecošanai vai nāvei. Garīgā ķermeņa un dvēseles daba ir vienota – abi ir mūžīgi, piepildīti ar zināšanām un svētlaimi.

Atmai (dvēselei) ir nepieciešams ķermenis, lai izpaustu savu potenciālu.
Pati par sevi atma ir bez formas, bet ķermenis tai dod iespēju darboties vai nu materiālajā pasaulē, vai garīgajā realitātē, kur tā var veidot attiecības ar Bhagavānu (Augstāko Personību Dievu). Bez ķermeņa dvēsele paliek apslēpta, tās spējas neizpaužas.

To var salīdzināt ar talantīgu mūziķi, kurš prot spēlēt, bet kuram nav instrumenta. Bez instrumenta viņš nespēj izpaust savu talantu. Līdzīgi dvēselei ir nepieciešams ķermenis, lai atklātu savu patieso dabu un mērķi.

No kurienes rodas garīgais ķermenis?
Pastāv divi skatījumi:

1. Garīgais ķermenis jau pastāv dvēselē.
   Tas ir paslēpts, līdzīgi kā sēkla, un tas izpaužas, kad dvēsele attīrās no materiālās pasaules piesārņojuma. Pēc atbrīvošanās garīgais ķermenis atklājas.
2. Garīgais ķermenis tiek radīts no jauna.
   Šī pieeja balstās uz to, ka dvēsele pieder pie tatastā-šakti – robeženerģijas, kas pati par sevi ir neitrāla. Kad dvēsele tiek atbrīvota un atgriežas garīgajā pasaulē, tā tiek apveltīta ar garīgo ķermeni, kas ļauj tai veidot attiecības ar Bhagavānu.

Abos gadījumos būtiskākais ir tas, ka garīgais ķermenis ir paredzēts, lai dvēsele pilnībā izpaustu savu dabu un mūžīgās attiecības ar Augstāko Personību. Tikai ar garīgo ķermeni dvēsele spēj pilnvērtīgi dzīvot garīgajā realitātē.

Divi skatījumi par dvēseles garīgo ķermeni

Pirmais skatījums apgalvo, ka garīgais ķermenis (siddha-deha) jau atrodas dvēselē, bet materiālajā pasaulē tas ir pārklāts un nav izpausts. Atbrīvošanās no materiālās pasaules nozīmē tā atklāšanos. Šo skatījumu atbalsta Vedānta-sūtra 4.4.1:

Šeit nozīmīgais vārds svena norāda, ka garīgais ķermenis pieder pašai dvēselei. Tas netiek piešķirts no ārienes, bet atklājas, kad dvēsele tiek attīrīta. Tāpat lietots vārds āvirbhāva, kas norāda uz izpausmi, nevis radīšanu.

Atbrīvošanās procesā dvēsele atbrīvojas no karmas, un tās garīgais ķermenis izpaužas kopā ar astoņām atbrīvošanās īpašībām:

1. Brīvība no grēkiem.
2. Brīvība no novecošanas.
3. Brīvība no nāves.
4. Bēdu neesamība.
5. Izsalkuma neesamība.
6. Slāpju neesamība.
7. Brīvība no materiālām vēlmēm.
8. Spēja īstenot jebkuru vēlmi.

Tādējādi, saskaņā ar šo skatījumu, siddha-deha jau pastāv dvēselē kā tās svarūpa, un tas kļūst izpausts, kad dvēsele tiek atbrīvota no materiālajiem pārklājumiem.

Otrais skatījums apgalvo, ka ideja par to, ka garīgais ķermenis jau ir dvēselē un tiek izpausts atbrīvošanās brīdī, ir pretrunā ar Vedānta-sūtru 4.4.12:

Šeit izteikts uzskats, ka dvēselei nav obligāti jābūt garīgajam ķermenim. Atbrīvošanās var nozīmēt vienkāršu atgriešanos garīgajā pasaulē bez konkrēta ķermeņa izpausmes. Tas ir Badarājas viedoklis, un tas balstīts šastros, kur ir minēti abi skatījumi.

Secinājums:
Abi skatījumi balstās autoritatīvos tekstos, taču interpretē garīgā ķermeņa dabu atšķirīgi. Pirmais apgalvo, ka garīgais ķermenis jau eksistē dvēselē un tiek atklāts, kad dvēsele sasniedz atbrīvošanos. Otrais norāda, ka garīgais ķermenis var tikt piešķirts pēc atbrīvošanās, bet tas nav obligāti, jo pati dvēsele kā tatastā-šakti ir neitrāla un var eksistēt arī bez ķermeņa.

Dvēseles garīgais ķermenis un atbrīvošanās veidi saskaņā ar Vedām un Šrīmad Bhāgavatamu

Saskaņā ar Čhāndogja Upanišadu (7.26.2), dvēselēm, kuras vēlas ķermeni, tas izpaužas atbilstoši viņu vēlmēm. Savukārt tām dvēselēm, kuras nevēlas ķermeni, tas neizpaužas (ašarīram vāva – tās ir bez ķermeņa, Čhāndogja Upanišada 8.12.1). Šī pieeja skaidro, ka dvēseles stāvoklis pēc atbrīvošanās ir atkarīgs no tās vēlmes un garīgās prakses (sādhanas).

Šo principu atspoguļo arī Vedānta-sūtra 4.4.12, kur tiek minēts piemērs par divpadsmit dienu upurēšanu (dvādašāhavat). Tā var būt ar daudziem atbalstītājiem (satra) vai tikai ar vienu (ahīna). Šī līdzība norāda uz diviem atbrīvoto dvēseļu veidiem:

1. Tās, kuras seko gjāna-mārgai un sasniedz impersonālu atbrīvošanos (brahma-sāyujya), neiegūst garīgo ķermeni.
2. Tās, kuras sasniedz personisku atbrīvošanos un dodas uz Vaikunthas planētām, iegūst garīgo ķermeni, kas ir nepieciešams attiecību veidošanai ar Bhagavānu.

Ja tie, kas tiecas saplūst ar Brahmanu (brahma-sāyujya), iegūtu garīgo ķermeni, viņi nevarētu sasniegt savas sādhanas mērķi, jo saplūšana ar Brahmanu nepieļauj formas esamību. Tas būtu pretrunā Vedānta-sūtrai 4.4.12. Turklāt, ja garīgais ķermenis būtu jau iekļauts dvēselē, tas izpaustos gan personālistiem, gan impersonālistiem pēc atbrīvošanās, padarot brahma-sāyujya neiespējamu.

Tāpēc termins svarūpa ir jāsaprot dažādi: impersonālistiem tas nozīmē "daba", savukārt personālistiem – "forma".

Šrīmad Bhāgavatama skaidrojums par garīgo ķermeni
Šrīmad Bhāgavatama (ŠB) tiek uzskatīta par dabisku komentāru Vedānta-sūtrai, un tās vārdi palīdz saprast sūtru nozīmi. ŠB 1.6.28 tiek aprakstīts, kā Nārada iegūst garīgo ķermeni pēc atbrīvošanās:

Līdzīgi ŠB 3.9.11 teikts:

Garīgā ķermeņa iegūšana nav dvēseles transformācija
Garīgais ķermenis tiek piešķirts dvēselei, bet tas nav dvēseles pārveidojums. Pastāv divi transformācijas veidi:

1. Vikāra – izmaiņas, kā, piemēram, piena pārvēršanās jogurtā.
2. Parināma – izmaiņas, kā, piemēram, zelta pārveidošana par rotaslietu.

Dvēsele nepiedzīvo šādus pārveidojumus, jo tās daba ir nemainīga un mūžīga. Garīgais ķermenis ir Bhagavāna dāvana, kas ļauj dvēselei realizēt savu mūžīgo funkciju garīgajā pasaulē.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem cilvēka dzīvē ir ego — tā identitāte, ar kuru mēs esam tik ļoti saauguši, ka bieži vien to sajaucam ar pašu “es”. Taču šī sajūta par “es esmu šis ķermenis”, “es esmu šī loma”, “es zinu labāk par visiem”, ir tikai viltus ego, kas aizsedz mūsu patieso, mūžīgo dabu — dvēseli, kas ir Dieva kalps.

Šajā pasaulē ir viens īpašs dievišķais spēks, kas pārvalda, transformē un noārda ego — tas ir Kungs Šiva, pazīstams arī kā Rudra. Viņš ir tas, kurš iznīcina ilūzijas, sagrauj lepnību un atver ceļu uz patiesu apziņu. Taču pats Kungs Šiva nav egoisks — viņš ir pazemības un kalpošanas piemērs. Viņš nesēž troņos, bet meditē kalnos, viņš nav iekāres vergs, bet godināms kā augstākais jogs, kurš vienmēr apzinās Dieva pārākumu.

Kāpēc ego ir tik spēcīgs?

Ego ir tas, kas mūs šķir no Dieva, jo tas liek domāt, ka “es pats esmu centrā”, nevis Dievs. Šī lepnība rada skaudību, dusmas, maldus, pieķeršanos un bailes. Kamēr ego nav salauzts, cilvēks nevar patiesi mīlēt, nevar piedot, nevar pilnībā nodoties.

Un šeit nāk Kunga Šivas žēlastība — viņš palīdz noārdīt ego, taču tikai tad, kad mēs paši to vēlamies. Jo pats Visaugstākais Kungs nekad neiejaucas mūsu brīvībā — Viņš nesalauzīs mūsu ego, ja mēs paši to nelūgsim. Kungs Šiva māca, kā lūgt, kā šķīstīties, kā pārveidot ego par kalpošanas garu.

Kā Šiva māca mūs pazemībai?

Kungs Šiva pats lūdz Visaugstāko Kungu — Viņš rāda piemēru, ka pat visvarenākais būtnes aspekts noliecas Dieva priekšā. Viņš nerunā augstprātīgi, bet dzied slavas himnas Višnu, valkā pelnus uz ķermeņa un dzīvo vientulībā, atturoties no pasaulīgās greznības. Viņš māca, ka patiesais spēks ir atkarībā no Dieva, nevis personīgā varā.

Praktiskais ceļš – kā atbrīvoties no ego

Lai attīrītos no ego, vajadzīga praktiska kalpošana Dievam — ar domām, vārdiem un darbiem. Mēs sevi attīrām, kad dziedam svētos vārdus, kad paklausām garīgajam skolotājam, kad rīkojamies saskaņā ar šāstrām(svētajiem rakstiem). Kad šī kalpošana ir tīra, ego sāk atkāpties.

Kunga Šivas piemērs māca:
• Noliecies, nevis sacenties.
• Kalpo, nevis kontrolē.
• Lūdz, nevis pieprasi.

Tikai tad, kad ego ir mazinājies patiesības gaismā, var atmosties īstā identitāte — es esmu dvēsele, mūžīgs Dieva kalps.

Kungs Šiva nav konkurents Visaugstākajam — viņš ir Viņa uzticams kalps. Un tieši ar šādu attieksmi viņš mums rāda durvis uz pazemību, brīvību un patiesu mīlestību. Ja mēs vēlamies šķīstīties no ego, lūgsim pēc Šivas žēlastības — lai viņš palīdz noārdīt to, kas mūs šķir no Kunga, un modina to, kas mūs dara par Viņa kalpiem.

Om Namah Śivāya — Es noliecos tam, kurš iznīcina ego un atmodina dvēseli.

Astroloģija ir vēdiska zinātne. Vēdas skaidro, ka cilvēka liktenis ir noteikts saskaņā ar zvaigžņu stāvokli. Cilvēks piedzimst noteiktā planētu un zvaigžņu konfigurācijā, kas tiek atspoguļota viņa dzimšanas kartē, un, sekojot šāstru aprakstītajām aprēķinu metodēm, pieredzējis astrologs var izteikt ļoti precīzas prognozes par cilvēka dzīvi. Debess ķermeņi dažādos veidos ietekmē cilvēka dzīvi – gluži kā virves, kas rausta lelli. Planētu stāvoklis var noteikt, kādā ģimenē cilvēks piedzims, kādu izglītību saņems, kāds būs viņa laulātais, kādus dzīves pārbaudījumus viņš piedzīvos, kad un kur viņš nomirs, pat to – kā viņš domās.

Šīs ietekmes darbojas saskaņā ar cilvēka karmu. Planētas un zvaigznes nav pats cēlonis – tās ir indikators, kas atspoguļo, kā karma darbojas uz konkrēto cilvēku. Šīs zinātnes mērķis ir palīdzēt cilvēkam saprast, kurā samsāras ratapunktā viņš atrodas, un tādējādi rast iespēju progresēt.

Protams, mūsdienās astrologi parasti nav tik zinoši. Labākajā gadījumā mūsdienu astrologs var norādīt uz vispārējām tendencēm, labvēlīgiem un nelabvēlīgiem periodiem, saderību starp pāriem utt. Taču ir apraksti par senatnes astrologiem, kuri ar aprēķinu palīdzību spēja noteikt, kādas krāsas zīmuli cilvēks tur rokā vai cik monētu ir viņa kabatā. Kad Sanātana Gosvāmī aizbēga no cietuma un ceļoja kopā ar kalpu, astrologs spēja pareģot, ka kalps nēsā līdzi astoņas zelta monētas – šī informācija noveda pie slepkavības mēģinājuma.

Ja astrologs spēj noteikt tik precīzas detaļas, tad šķiet, ka cilvēka liktenis ir pilnībā iepriekš noteikts – līdz pat niecīgākajām detaļām. Tas šķiet pretrunā ar brīvās gribas ideju. Ja viss jau ir izlemts, kāda jēga censties vai pūlēties mainīt kaut ko savā dzīvē?

Šo situāciju var izskaidrot ar piemēru par lifta darbību. Kad cilvēks iekāpj liftā un nospiež pogu uz 10. stāvu, lifts turpinās kustību līdz šim stāvam. Ja nospiež arī citas pogas, tās tiks “ieprogrammētas” nākamajai secībai, bet ceļš uz 10. stāvu notiks neatkarīgi no vēlmēm. Mēs nevaram pārtraukt ceļojumu, bet mēs varam izvēlēties, kā pavadīt laiku liftā un kur doties tālāk.

Līdzīgi, ja mēs iekāpjam lidmašīnā no Deli uz Parīzi, tad līdz galamērķim vairs nav iespējams izkāpt. Jāpaliek līdz galam. Taču lidmašīnas laikā mums saglabājas izvēles brīvība – mēs varam strīdēties ar citiem, radīt problēmas un tikt arestēti, kad nolaižamies, vai arī izveidot draudzību ar kādu bagātu cilvēku un saņemt darbu, vai vēl labāk – izmantot laiku garīgai praksei un gūt mūžīgu ieguvumu.

Citiem vārdiem sakot, mūsu karma nosaka apstākļus, kuros atrodamies, un ierobežo mūsu izvēles, bet izvēle vienmēr paliek. Ja izvēlamies pareizi – situācija uzlabojas, ja izvēlamies aplami – vēlāk nākas nožēlot.

Tādēļ jābūt uzmanīgiem attiecībā uz savām vēlmēm, jo vēlmes nosaka mūsu rīcību, bet rīcība veido nākotnes likteni.

Svarīgs punkts, ko māca Bhagavad-gīta:

Tomēr ir divi nosacījumi:

1. Dievs sargā tikai tik lielā mērā, cik cilvēks Viņam patiesi nododas. Ja nododas tikai par 10%, tad 90% dzīves joprojām nosaka karma.
2. Ja cilvēks pārtrauc garīgo ceļu un atgriežas pie pasaulīgās dzīves, viņš automātiski atgriežas savā iepriekš noteiktajā karmā. Garīgā attīstība nekad netiek zaudēta, un Dievs darīs visu, lai atkal pievērstu viņu Sev, bet materiāli viņš nesaņems vairāk, kā sākotnēji bija paredzēts.

Ir zināms stāsts par sannyāsī, kurš atstāja garīgo dzīvi un kļuva par taksometra vadītāju. Agrāk viņš bija līderis, godāts un cienīts, taču pēc atkāpšanās atgriezās savā vecajā karmā un kļuva par vienkāršu strādnieku.

Materiālistu brīvā griba ir ļoti ierobežota.
Ne tikai viņa situācija, bet pat apziņa un domāšana ir noteikta ar viņa iepriekšējo karmu. Viņš atkārto tās pašas vēlmes un rīcības modeli, tādēļ viņa nākotne jau tagad ir ieprogrammēta. Vienīgā cerība – satikt patiesi garīgu cilvēku.

Tādēļ sludināšana un palīdzība cilvēkam garīgi augtir tik svarīga. Mums jāsniedz cilvēkiem vismaz iespēja izkļūt no šī dzimšanas un nāves apļa.

Vārds “japa" (latv. val “džapa”) sastāv no diviem vārdiem: "ja" - dzimšana, "pa" - aizsardzība, uzturēšana, tas, kas aizsargā un saglabā visu radīto. Kas attiecas uz mums, džapa ir tas, kas rada un aizsargā mūsu garīgo personību. Kamēr mēs atkārtosim džapu (lūgšanas uz lūgšanu krellītēm), nekas mums nedraudēs. Šī ir labākā aizsardzība, kāda vien var būt.

Džapas instruments ir māla jeb krellītes. Šāstrās ir lūgšana, kas adresēta rožukronim:

Fiziski lūgšanu krellītes sastāv no diega, uz kuras savērtas 108 pērlītes un vēl viena pērlīte — 109. Visas pērlītes ir atdalītas viena no otras ar mezgliem. 

Pēc analoģijas krellītes ar uz diega savērtām pērlītēm simbolizē radīto pasauli. Diegs (sūtra) ir pirmatnējās, smalkās, neizpaustās enerģijas simbols, kas izplūst no Dieva un ir visa Visuma pamats. Pērlītes simbolizē manifestētu, redzamu matēriju, kas tiek pasniegta bezgalīgi daudzveidīgu pasauļu veidā, un pērlīšu skaits, kas vienāds ar 108, simbolizē bezgalību.

Skaitlim “108” ir daudz simbolisku nozīmju, no kurām viena, astroloģiskā, atspoguļo Visumu – tās ir 9 planētas 12 zvaigznājos vai 27 nakšatras 4 padās jeb daļās. Mezgli starp pērlītēm ir pirmatnējās, neizpaustās matērijas (prakriti) simbols. Galvenā, 109. pērlīte, simbolizē Meru kalnu – neredzamo, smalko asi, ap kuru griežas Visums, kā arī Dievu.

Vēl viens pērlīšu nosaukums ir aksha-mala. “Akša” ir acs. Ar šo aci cilvēks cenšas ieraudzīt Dievu, atrast viņu bezgalīgajā pasauļu daudzveidībā, sajust Viņu it visur, Viņa klātbūtni un Viņa gribu it visā.

Džapu atkārtojot, jāsāk no centrālās pērlītes un jāvirza krellītes pret sevi pulksteņrādītāja virzienā. Sasniedzot centrālo pērlīti, krellītes ir jāpagriež un atkal jāvirza pret sevi, pretējā virzienā. Nevajag šķērsot 109. pērlīti. Ja kāds lec pāri centrālajai pērlītei, tad no mantras atkārtošanas viņš negūst nekādu labumu.

Aplis simbolizē samsāras riteni, un, lai no šī dzimšanas un nāves riteņa tiktu laukā, tas ir jāpārrauj, ko mēs darām, kad sasniedzam 109. pērlīti un pagriežamies pretējā virzienā.

• Nedrīkst atkārtot mantru uz krellītēm ar kreiso roku (tā skaitās netīra).
• Nedrīkst atkārtot mantru, kratot vai vicinot maisiņu.
• Nedrīkst atkārtot mantru guļus, žāvājoties, runājot ar kādu vai pastaigājoties.
• Nedrīkst atkārtot mantru, esot kailam.

Labās rokas pirkstu simboliskā nozīme:

• Īkšķis – Bhagavāns, Krišna, Radītājs, Dievs.
• Vidējais pirksts – džīva (dvēsele) vai cilvēka prāts un sirds.
• Rādītājpirksts – viltus ego (ahankāra).

Skaitot mantru ar īkšķi un vidējo pirkstu, svētā vārda skaņa iekļūst cilvēka sirdī un apziņā.

Mantru var atkārtot, izmantojot arī citus pirkstus, lai sasniegtu dažādus rezultātus:

• Īkšķis un rādītājpirksts – atriebībai (neziņas (tama) gunā).
• Īkšķis un zeltnesis – lai novērstu nepatikšanas.
• Īkšķis un mazais pirkstiņš – visu vēlmju piepildīšanai.

Tāpēc mantru ieteicams atkārtot ar vidējo pirkstu, jo tas ir saistīts ar sirdi.

Materiāli, no kuriem gatavotas pērlītes un to ietekme:

• Rudrakša – visu vēlmju (gan labo, gan slikto) piepildīšanai.
• Lotosa sēklas  – uzvarai pār ienaidniekiem.
• Zelts – visu materiālo baudu iegūšanai.
• Kristāls – veiksmei.
• Tulasī – tikai tādu vēlmju piepildīšanai, kas nes garīgu labumu.

Šāstras iesaka saprātīgiem cilvēkiem atkārtot mantru, pārvietojot Tulasī pērlītes ar īkšķi un vidējo pirkstu.

Saskaņā ar "Hari Bhakti Vilāsa" ieteikumiem cilvēkam jātur noslēpumā:

• Dievība, kuru viņš pielūdz.
• Sava garīgā skolotāja vārdu.
• Mantru, ko saņēmis no garīgā skolotāja.
• Savu džapa-mālu.

Mēs nedrīkstam izrādīt savas krellītes citiem, jo tās ir kaut kas intīms, kas vieno mūs ar Dievu. Kad neatkārtojam džapu, tad krellītes jāglabā tīrā, noslēgtā vietā, iepriekš tām paklanoties. Tās nedrīkst atrasties jebkur un būt izmētātas. Lūgšanu krellītes jāglabā maisiņā, ko sauc par “gomuha”, kas nozīmē "govs mute" vai "dievišķā runa".

Kāpēc mums nepieciešamas šīs zināšanas?
Mums jāpanāk skaidra izpratne, ka viss šajā pasaulē ir saistīts. Atrodoties kaislību gunā, mēs sadalām pasauli, šķeļam to un baudām atsevišķi. Savukārt skaidrībā (sattva gunā) mēs cenšamies izprast pasaules vienoto dabu, visu lietu savstarpējo saikni, cenšamies saprast, kā dažādi objekti šajā pasaulē ir saistīti.

Lai cilvēks varētu iegūt džapas bagātību un visas svētības no mantras atkārtošanas, viņam jāievēro šādi nosacījumi:
✓ Jākoncentrē prāts, jāsavāc tas vienā veselumā; tam jābūt tīram.
✓ Jāklusē mantras atkārtošanas laikā un jāatkārto tikai mantra, ar nevienu nerunājot.
✓ Jādomā par mantras nozīmi vai vismaz jāatceras, ko mēs uzrunājam.

• ✓Jāveic tas ar pacietību un pieķeršanos, bez traucējošām domām – tad tas dos visas džapas svētības.

Tāpat ieteicams:
✓ Atkārtot džapu telpā, kurā nav uzmanību novērsošu priekšmetu, kas nav saistīti ar Dievu (ideāli – altārzālē).
✓ Censties sēdēt (vai stāvēt, staigāt) ar taisnu muguru.
✓ Atkārtot džapu vēdinātā telpā.
✓ Novietot sev priekšā Dieva vai garīgā skolotāja attēlu.
✓ Atkārtot džapu kopā ar citiem praktizējošiem cilvēkiem (ja kopējais džapas fons nav pārāk skaļš un jūs skaidri dzirdat savu mantru).
✓ Atkārtot džapu Tulasī auga priekšā.
✓ Atkārtot džapu vientuļā vietā dabā.

Lūgšanas ir saruna ar Dievu, tāpēc to būtu svarīgi praktizēt katru dienu.

Aštanga joga ir ieteicama vairākās svēto rakstu vietās kā process, kas ļauj tiem, kas nav gatavi praktizēt garīgās kalpošanas ceļu, pakāpeniski sasniegt pārpasaulīgo sevis apzināšanos.

Mūsdienās ir liela interese par jogu, taču ar tik daudziem moderniem stiliem, mērķiem novērst stresu un uzlabot ķermeni, jogas procesa būtība tiek zaudēta tiktāl, ka vārds “joga” vairumā gadījumu ir saistīts ar fiziskiem vingrinājumiem vai sava kailā ķermeņa izrādīšanu.

No sanskrita joga tulkojas kā “saite”, “savienojums”, “vienotība ar Visaugsto.” Izrādās, ka joga nesastāv vien no āsanām – pozām un diētām, — tas ir kas vairāk. Mērķis nav sasniegt fizisko pilnību, bet gan atjaunot saikni ar Dievu.

Sākotnējais pārpasaulīgās meditācijas process tiek saukts par Aštanga jogu jeb astoņpakāpju jogas sistēmu (sanskritā asta nozīmē “astoņi”un anga nozīmē“ekstremitātes, locekļi, pakāpe”), kas sastāv no astoņiem prakses līmeņiem — Yama, Niyama, Asana, Pranayama, Pratyahara, Dharana, Dhyana un Samadhi. Tas ir process, kas minēts Bhagavad-gītā un citos svētajos rakstos, ko jogi un pārpasaulnieki praktizēja cauri dažādiem laikmetiem. Visi mūsdienu jogas procesi izriet no šīs sākotnējās astoņpakāpju sistēmas, taču vairumā gadījumu svarīgākās prakses daļas tiek pazaudētas, izmestas vai pārveidotas.

AŠTANGA astoņi:

JAMA - regulējošie principi

NIJAMA - regulējošie principi

ASANA – pozas

PRANAJAMA – elpošana

PRATJAHARA – prāta kontrole

DHARANA – prāta koncentrēšana

DHJANA – meditācija

SAMADHI – virsapziņa

Kad cilvēks dabiski ievēro jama un nijama, tad viņš var uzsākt asanu jeb pozu apgūšanu. Tas jādara pieredzējuša guru vadībā, jo citādi nav iespējams neko daudz iemācīties. Kad tas ir apgūts, seko pranajama – elpošanas vinginājumu apguve. Te un nākamajiem diviem līmeņiem arī vajadzīgi guru. Tad seko pratjahara – pilnīgs prāta kontroles līmenis, dharana ­– pilnīgs prāta koncentrēšanas līmenis un dhjana – meditācijas līmenis un pēdējais – samadhi – virsapziņas stāvoklis, kurā cilvēks apzinās Dievu un atrodas svētlaimes un zināšanu stāvoklī. Mūsdienu tā saucamie jogi, kuri praktizē pranājamas un āsanas, tādā veidā grib sasniegt meditācijas jeb dhjanas līmeni, bet lai nonāktu tādā līmenī, ir jābūt garīgajai kvalifikācijai. Pat lai izpildītu pareizu āsanu, tā ilgi jāpraktizē pieredzējuša skolotāja vadībā. Piemēram, sēdošās āsanas nedrīkst taisīt bez mudrām (sarežģītas roku un pirkstu pozas, kombinācijas). Āsanas būtībā ir domātas, lai organismā īpašā veidā tiktu vadītas pranas plūsmas. Bez mudrām to nevar izdarīt.

1. un 2. solis.

Aštanga jogas process sākas ar jamu un nijamu. Jama nozīmē “darīt, labvēlīgs, atturība” un niyama —“nedarīt, nelabvēlīgs". Tie ir noteikumi vai priekšraksti un aizliegumi, kas ir jāievēro kā daļa no savas garīgās izaugsmes jeb prakses.

Jama nozīmē priekšmetus, kas ir labvēlīgi garīgajai praksei un tāpēc ir jāpraktizē, un niyama nozīmē to, kas ir nelabvēlīgs un tāpēc no tā jāizvairās vai jāatsakās. Piemēram, Bhagavad-gītā ir teikts, ka "nav iespējams kļūt par jogu, ja cilvēks ēd pārāk daudz vai ēd pārāk maz, guļ pārāk daudz vai nepietiekami guļ." (BG 6.16). Šis ir yama un niyama piemērs.

Tāpat tiek ietvertas arī citas darbības: agra celšanās no rīta, agra došanās pie miera, veģetāras uzturs, nevardarbīgums, tīrība un jutekļu kontrole u.c. Lielākā daļa jamas un niyamas noteikumu un aizliegumu ir noderīgi visiem garīgajiem meklētājiem, ne tikai aštanga jogiem.

3.solis

Trešais solis ir asana, kas sastāv no ķermeņa vingrinājumiem un sēdus pozām. Āsanas palīdz pacelties no rupjās materiālās apziņas uz smalkāku apziņu, nomierinot prātu un palīdzot attīstīt koncentrēšanos, kas ir priekšnoteikumi nākošajos posmos. Tādējādi āsanas ir sagatavošanās līdzeklis, tāpat kā skrējējs iesildās pirms skrējiena.

Citiem vārdiem sakot, āsanas nozīmē izmantot materiālo ķermeni, lai veiktu darbības, kas var paaugstināt cilvēka apziņu. Šajā ziņā ir līdzības ar Bhagavad-gītā aprakstīto Karma-jogas procesu. Āštanga jogas procesa gadījumā āsanas palīdz sagatavot ķermeni arī ilgstošai meditācijas praksei nepieciešamajai atrašanās vienā pozā.

4. solis

Augstāka prakse par ķermeņa pozām ir pranajamas process, kas sastāv no elpošanas vingrinājumiem: ieelpošanas, izelpas un elpas aizturēšanas. Tas ir smalkāks veids, kā izmantot rupjo ķermeni praksē un pacelt mūsu apziņu citā līmenī.

Āsanas tiek praktizētas vienlaicīgi ar pranājamu. Kad sasniegta pilnība āsanā, adepts turpina praktizēt pranājamu – elpošanas vinginājumus, kuri arī tiek izpildīti īpašā veidā. Mērķis – pilnībā neitralizēt elpošanas procesu. Pārstāt elpot, bet saglabāt dzīvību. Pranājama sastāv no tādiem procesiem kā puraka, kumbaka, rečaka utt. Jogs ieelpo un ar visu savu prāta iztēli un gribasspēku iztēlojas izelpu un otrādi. Laika gaitā viņš beidz elpot pavisam. Pareizi to izpildot tas ir iespējams.

Pranajamas process ir īsumā izskaidrots Bhagavad-gītā (4.29.):

Tāpat kā asanas, arī pranajamas procesa mērķis ir atturēt prātu un jutekļus no materiālās darbības. Abos gadījumos mērķis nav padarīt ķermeni un prātu spēcīgāku, lai varētu vairāk strādāt, vai vienkārši pārvaldīt stresu, bet gan virzīties uz priekšu garīgajā praksē. Problēma ar to, kā lielākā daļa cilvēku mūsdienās praktizē jogu, ir tieši tāda, ka trūkst plašākas izpratnes par procesu un tā mērķiem, lielākā daļa cilvēku praktizē atsevišķas procesa daļas ar mērķi vienkārši uzlabot savu fizisko izturību, izskatu vai “garīgo stilu” un tādējādi viņi ir gluži kā kāds, kurš laiza medus burku no ārpuses, nevis pagaršo, kas ir iekšā.

Šādas elpošanas prakses veiksmes gadījumā tiek pārtraukti sakari starp maņu orgāniem un maņu orgānu kairinātājiem. Bet smalkajā līmenī šī saite tomēr vēl saglabājas. Tāpēc Krišna Bhagavad-Gtā. saka: “Ja cilvēks pārrāvis saiti starp jutekļiem un to priekšmetiem, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir sasniedzis gala mērķi” Šis sasniegums viņam nekādi nevar palīdzēt. Starp tiem eksistē vēl ļoti smalka saite. Šī smalkā saite ir ļoti atkarīga no pranas. Tāpēc arī jogi praktizē pranājamu, lai varētu šo saiti pārraut smalkajā līmenī. Un pat tad, kad sasniegta pilnība pranājamaspraksē, šī smalkā saite nepazūd.

Prana cirkulē pa pranas kanāliem, kurus sauc par nadi. Parasti šie kanāli ir aizsērējuši. Ar pranājamas palīdzību tos iespējams attīrīt. Bet bez apziņas tīrības to nevar izdarīt. Pratjaharas līmenis ir process, kurā prāts tiek atslēgts no jūtām un maņu orgāniem.

5.solis

Nākamais solis ir pratjaharas process, kas nozīmē kontrolēt prātu un sajūtas.

Bhagavad-gītā materiālais ķermenis tiek salīdzināts ar ratiem, kur jutekļi ir zirgi, prāts un saprāts ir groži un kučieris, bet dvēsele ir pasažieris. 

Uzsākot meditācijas procesu, prāts klīst visur, ienesot apziņā virkni atmiņu, vēlmju, plānu, jūtu utt. Pratjahara nozīmē kontrolēt prātu un koncentrēt to jogas praksē jeb, citiem vārdiem sakot, atraut jutekļus no matērijas un iesaistīt tās pārpasaulībā, tāpat kā bruņurupuča piemērā, kas vajadzības gadījumā var ieraut savus locekļus un pēc vēlēšanās tos atkal izlaist.

Neapgūstot pratjahāras procesu, nav iespējams veiksmīgi praktizēt nākamo līmeni (dharanu jeb meditāciju). Mūsdienās daudzi mēģina meditēt, bet bez pratjahāras to nav iespējams veiksmīgi izdarīt. Tas noved pie daudziem izdomātiem meditācijas procesiem, kas vienkārši liek gulēt vai apdomāt dažādus materiālās dzīves aspektus. Tādā veidā prakse kļūst par strupceļu, kas nekur neved.

Šis posms ir izskaidrots Bhagavad-gītā:

6.solis. DHARANA

Nākamo posmu sauc par dharana jeb meditāciju. Mūsdienās daudziem ir priekštats, ka meditēt nozīmē iztukšot prātu no visām domām. Taču tas ne tikai nav ieteicams, bet patiesībā pat nav iespējams, jo domas vienmēr nāks prātā. Tā vietā āštanga jogas process iesaka meditāciju Dieva Kunga veidolā. Jogs meklē patvērumu (asraya) noteiktā Dieva Kunga veidolā un koncentrējas uz visām šī konkrētā veidola detaļām.

Meditācijas objekts (dharana-asraya) var būt Absolūtā forma (virat-rupa) vai virsdvēseles (paramatma) veidols sirdī, atkarībā no joga attīstības līmeņa.

Tam, kam ir materiālas vēlmes vai kas atrodas rupjā apziņas līmenī, ieteicams meditēt uz Dieva Absolūto veidolu. Šajā procesā cilvēks meditē dažādos planētu sistēmu līmeņos, kas atrodas absolūtā formā, un tādējādi pakāpeniski paaugstina savu apziņu no rupjām planētām uz smalkajām planētām, līdz Brahmalokai un pēc tam uz Visuma smalkajiem laukiem, ego un mahat-tattva līdz tīrai apziņai jeb brahmana apzināšanās (atbrīvošanās stadija). Šis ir process, kas var aizņemt vairākas dzīves un ietvert dzimšanu pakāpeniski augstākās planētu sistēmās, kur jogs pakāpeniski uzlabo savu praksi un apziņu līdz sasniedz pilnību. Augstākās planētu sistēmās ir daudzas dvēseļu, kas veic šo pakāpenisko augšupejošo procesu.

Šis Absolūtais veidols būtībā ir iedomāts veidols, kurā dažādi planētu sistēmu līmeņi un dažādas personības un kosmiskās radīšanas elementi tiek uztverti kā dažādas Universālā veidola daļas. No vienas puses tas tā ir, jo Visums ir Dieva Kunga enerģija, bet, no otras puses, tas ir iedomāts, jo Kungam nav materiāla veidola. Tādējādi meditācija uz Dieva Kunga universālo veidolu ir netiešs meditācijas veids, kas var palīdzēt jogiem, kuri ir pārāk iegrimuši materiālajā apziņā un tādējādi nespēj iedomāties neko ārpus tās. Šādi jogi nevar iedomāties Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu esamību, un tādējādi meditācija universālajā veidolā ir vienīgais iespējamais process.

Jogs, kurš jau ir brīvs no materiālajām vēlmēm un atrodas augstākā pakāpē, var izlaist meditāciju uz Absolūto veidolu un doties tieši meditācijā uz Virsdvēseli, Dieva Kunga veidolu, kas atrodas cilvēka sirdī, vēršot savu prātu uz visām Dieva Kunga pārpasaulīgā veidola detaļām. Tas ir tiešs process, kas ļauj sasniegt pilnību šajā dzīvē.

7.solis. DHYĀNA. 

Nākamais posms ir dhyana. Meditācijai pastiprinoties un kļūstot dziļākai, jogs nonāk dhjānas stadijā. Lai gan dharana, gan dhjāna pamatā ietver vienu un to pašu meditācijas praksi, dharana ir sākuma stadija, savukārt dhjāna ir progresīvā stadija, kad jogs apgūst procesu un sāk tuvoties gala mērķim.

8. Solis. SAMADHI.

Visbeidzot mums ir samadhi stadij —dziļš transs, kas tiek sasniegts, kad jogs meditācijas procesā sasniedz pilnību. Samadhi jogs spēj pilnībā ielikt savu apziņu garīgajā līmenī, sasniegt brahma-bhūtas līmeni (brahmana apzināšanās jeb atbrīvošanās), kas ir jogas procesa galamērķis.

Brahma-bhūtas stadija ir aprakstīta Bhagavad-gītas pēdējā nodaļā:

Brahma-bhūtas ir visu jogas procesu mērķis. Pats vārds joga nozīmē "savienot" jeb, citiem vārdiem sakot, pārvest cilvēka apziņu no matērijas uz garu, ļaujot viņam savienoties ar dievišķo. Šī saikne ir stingri nostiprināta šajā Brahma-bhūtas posmā.

Prāts ir aštanga jogas prakses centrā. Kad sasniegta pilnīga prāta koncentrēšanas spēja, PATANDŽALI dod padomu ko darīt tālāk. Patandžalī ir pirmais, kurš sistematizēja jogu šinī ASTOŅPAKĀPJU sistēmā. Padoms ir šāds: “Koncentrē savu uzmanību uz skaņas vibrāciju AUM.”

Koncentrēšanās uz čakrām un OM (kas ir Dievs) attīsta mistiskās spējas. Pranājamaslaikā jogs koncentrējas uz zemāko čakru un paceļ enerģiju līdz augstākajai čakrai. Tas ir ļoti riskants un grūts process. Tiek teikts, ka prana ir ļoti, ļoti varena enerģija. Mūsu ķermeņa funkcijas ir atkarīgas tieši no šīs enerģijas. Pat prāta funkcijas, acu atvēršana un aizvēršana ir atkarīga no tās. Šī enerģija eksistē gan ķermenī, gan ārpus tā. Tā ir visā radītajā – izpaustajā dabā, arī pārtikas produktos. Dabā ir iekārtots tā, ka šī enerģija ir kontrolējama. Bet ja jogs neuzmanīgi veic šo praksi, tad viņš var sajukt prātā. Tāpēc nevajag nekad šo pranājamasprocesu veikt patvaļīgi. Lai to darītu, ir nepieciešams pieredzējis guru.

Pašu pacelšanas procesu sauc par kundalīnī. Kundalīnī-joga. Citos avotos par kundalīnī  tiek saukta arī pirmatnējā kosmiskā enerģija, kura atrodas arī cilvēka ķermenī. Viņa tiek dēvēta par čūsku, kura parastos, ikdienas apstākļos ir saritinājusies gredzenā un guļ zemākajās čakrās.

Šādā gadījumā cilvēka apziņa, prāts, domas, vēlmes ir šo zemāko čakru iespaidotas. Ārēji tas izpaužas kā interese par pretējo dzimumu. Visas dzīves centrālā ass ir sekss rupjajā un smalkajā formā.

Tātad jogs sāk šo čūsku izaicināt un viņa sāk izslieties. Kad prana sasniedz sirds čakru, jogs reāli sāk uztvert OM vibrāciju no sirds iekšienes + vēl viņa paša radītā OM skaņa caur muti. Tā ir transcedentāla skaņa. Baznīcu zvanu skaņas ir tā pati OM. Ļoti dziļa skaņa.

Jogas izrunātais OM sāk sakrist ar no iekšienes nākošo OM un veido vienu noti – ļoti spēcīgu vibrāciju, kura paceļ pranu 11angulas virs sirds. Pēc tam enerģija sasniedz kakla čakru. Visu laiku tiek izrunāta OM. Kad enerģija sasniegusi punktu starp acīm, to sauc par dhjānas līmeni. Jogam paveras iespēja meditēt uz paramātmu sirdī. Veiksmīgākie jogas sāk izjust pieaugošu pievilkšanos un uzticēšanos paramātmai. Šī procesa kulmināciju sauc par samadhi – iegrimšanu Dievā.

Kad tas ir noticis, šinī stadijā jogam rodas nepārvarama vēlme kalpot Dievam – viņš ir sasniedzis bhakti. Palikšana uz šīs zemes kļūst neiespējama un ar pranas palīdzību jogs pamet savu fizisko ķermeni. Prana izšauj dvēseli caur augšējo čakru, kas atrodas pakausī (šikas vietā). Tanī vietā ir ļoti mazs caurumiņš – atverīte. Caur šo atverīti izraujas dvēsele un prana. Pranašinī brīdī ir tik spēcīga, koncentrēta, ka pārvēršas ugunī. Šī uguns sadedzina ķermeni līdz pelnu stadijai. Ilustrācija Š.B.1.13.57. Jogs ir atgriezies garīgajā valstībā.

Par neveiksmīgu jogu tiek atzīts tas, kurš paramatmu (virsdvēseli) notur par sevi pašu. Tā ir liecība, ka viņa saprāts vēl nav pietiekoši tīrs. Šādam jogam viss attīstības proces sašķiebjas. Viņā vairs neattīstās kalpošanas tieksme Dievam, jo viņš pats sevi ir noturējis par Dievu. Tālākais scenārijs ir klasisks – viņš sāk iejusties Dieva lomā un maldina citus. Viņa askēzes zaudē jēgu un viņš pārstāj to izpildīt.

Mūsdienās praktiski neiespējami ar šo mehānisko jogu nodarboties. Ja kāds saka, ka viņš nodarbojas ar jogu, tad varat būt droši, ka viņš nodarbojas ar “sapņošanu par jogu”. Veiksme šinī jogā nāk tikai pēc daudzu gadu simtu cītīgas prakses, bet arī mazi solīši pretī mums palīdz apzināties sevi un to, kāda ir mūsu pozīcija šajā materiālajā pasaulē.

Piemēram, Saubari Muni aštanga jogupraktizēja 60 000 gadus un beigu beigās cieta neveiksmi. Sēžot zem ūdens daudzus gadsimtus, viņš reiz atvēra acis un ieraudzīja kā divas zivtiņas pārojas. Zaudējis kontroli pār pranu, viņš uzpeldēja virspusē. Vēsturē zināms fakts, ka viņš aprecējis daudzas sievietes, bet beigu beigās ar Dieva žēlastību tomēr sasniedzis savu mērķi.

Visu prakšu mērķis ir būt laimīgam, un joga palīdz atrast saikni ar laimes avotu. 

Vidžaja Dašami (Vijaya Dashami), kas pazīstama arī kā Dašera (Dussehra), ir viens no svarīgākajiem vēdiskās kultūras svētkiem, kas svin labo uzvaru pār ļauno. Šie svētki simbolizē taisnības uzvaru un ļaunuma iznīcināšanu. Svētki tiek svinēti desmitajā svētā mēneša Ašvina (septembris-oktobris) dienā, noslēdzot deviņu dienu festivālu Navaratri un kulminējot daudzās kultūras un garīgajās praksēs.

Galvenie Vijaja Dašami simboli un leģendas:

1. Rāmas uzvara pār Ravanu: Viens no galvenajiem mitoloģiskajiem stāstiem, kas saistīts ar Vijaja Dašami, ir dieva Rāmas uzvara pār dēmonu karali Ravanu, kas aprakstīts senajā epā "Ramajana". Rāma ar uzticīgu sabiedroto, piemēram, Hanumanu un brāli Lakšmanu, palīdzību atbrīvoja savu sievu Sītu, kuru bija nolaupījis Ravans, un uzvarēja viņu episkā kaujā. Šī diena simbolizē taisnības, varonības un pienākuma uzvaru.

1. Durgas uzvara pār dēmonu Mahīšasuru: Citā kontekstā svētki atzīmē dievietes Durgas uzvaru pār dēmonu Mahīšasuru. Deviņu dienu laikā Navaratri Durga cīnījās ar dēmoniskajiem spēkiem, un desmitajā dienā viņa guva galīgo uzvaru. Tādēļ Vijaja Dašami bieži tiek uzskatīta par sievišķā dievišķā spēka (Šakti) triumfa dienu.
2. Ražas svētki: Dažos Indijas reģionos Vijaja Dašami ir saistīta ar musonu sezonas beigām un jaunas ražas perioda sākumu. Šajā laikā zemnieki lūdz par labu ražu un labklājību.

Rituāli un tradīcijas:

• Salmu leļļu dedzināšana: Ziemeļindijā populāra tradīcija Vijaja Dašami svētkos ir milzīgu Ravana, viņa brāļa Kumbhakarna un dēla Meghnatha salmu leļļu dedzināšana. Šis rituāls simbolizē ļaunuma iznīcināšanu un sabiedrības attīrīšanu.
• Teātra izrādes: Dažas dienas pirms Vijaja Dašami tiek rīkotas "Ramlīlas" – teātra izrādes, kas balstītas uz "Ramajanu" un attēlo Rāmas dzīvi un cīņu ar Ravanu.
• Uzvaras gājieni: Dažos Indijas reģionos, piemēram, Maharaštrā un Karnatakā, tiek rīkoti uzvaras gājieni, kuros cilvēki apmainās ar lapām, kas simbolizē zeltu, lai izteiktu vēlējumus par panākumiem, labklājību un mieru.
• Ieroču pielūgsme: Dienvidindijā Vijaja Dašami ir pazīstama arī kā ieroču un darbarīku pielūgsmes diena, kas saucas Ajudha Pudža. Tas ir svarīgs svētku rituāls īpaši karavīriem, amatniekiem un dažādiem profesionāļiem.

Simbolisms un garīgā nozīme:

• Labā uzvara pār ļauno: Vidžaja Dašami galvenā nozīme ir tā, ka ļaunums, lai cik spēcīgs tas šķistu, vienmēr tiks uzvarēts ar patiesību, tikumību un taisnīgumu.
• Jauns sākums: Svētki arī simbolizē jaunu sākumu – vai tas būtu jauns dzīves posms, jauns gadalaiks vai garīga atjaunošanās.

Šajā dienā ieteicams:

• apdāvināt savu sievieti;
• uzsākt, ko jaunu, kas palīdz pietovoties garīgai būtībai;
• godāt sievišķo sākumu.

Tādējādi Vijaja Dašami nav tikai svētki, kas veltīti dievišķai uzvarai, bet arī dziļš kultūras un garīgais simbols, kas iedvesmo cilvēkus tiekties uz labā uzvaru savā dzīvē un sabiedrībā.

Piekritīsiet, ka bērni jūt un saprot šo pasauli daudz labāk nekā mēs, pieaugušie. Citādāk, kāpēc gan viņiem tik ļoti patīk pasakas un viņi tik ļoti vēlas ticēt brīnumiem? Vai esat kādreiz sapņojis nokļūt pasaku varoņa vietā? Noteikti katrs no mums kādreiz par to ir sapņojis. Ikviena meitene noteikti kādreiz ir iedomājusies sevi kā princesi, kura jāglābj skaistam varonim. Un katrs zēns savos sapņos droši vien vairāk nekā vienu reizi ir cīnījies ar spēcīgiem un viltīgiem ienaidniekiem... Ak, dzīvē nereti viss izrādās pavisam citādāk: varoņi nereti slēpjas aiz citu mugurām, un princeses, vairs necerēdamas uz neviena palīdzību, pašas mēģina atspēlēties likumpārkāpējiem – apgūst cīņas mākslas paņēmienus vai apbruņojas ar gāzes baloniņiem un kastetēm. Tikai pasakās joprojām varam saskarties ar šo skaisto, naivo un trauslo ideālu, kas ir nonācis pie mums no gadsimtiem tālas pagātnes un nodevis mums priekšstatu par to, kā vajadzētu būt un kā vajadzētu dzīvot. Beigu beigās labais uzvarēs ļauno, daudzgalvainais pūķis tiks pieveikts un princis izglābs princesi…

Pasakas ar līdzīgu sižetu ir zināmas daudzu tautu daiļliteratūrā. Dažādu tautu stāstnieki tās saglabā, nododot no paaudzes paaudzē. Un līdzīgi kokiem, tās visas ir radušās no vienas saknes — varenās senās leģendas par Rāmas varoņdarbiem.

Gudrā Valmiki sarakstīto “Rāmājanu” sauc par adi-kavju – visu poēmu avotu. Papildu saviem mākslinieciskajiem nopelniem - iznesīgumam, skaistumam un nevainojamam stilam - poēma izceļas ar spēcīgu morālo nokrāsu un tajā ieliktu dziļu, mūžīgu viedumu. Šī ir poēma par drosmi un gļēvulību, par patiesību un meliem, par lojalitāti un nodevību...

Rāma bija varenā valdnieka un varoņa Dašarathas dēls, kurš vienas sievas intrigu dēļ bija spiests izsūtīt dēlu daudzu gadu ilgā trimdā — uz četrpadsmit gadiem mežā. Mierīgi un drosmīgi jaunais princis pameta galvaspilsētu, un viņa uzticīgā sieva Sita un uzticīgais brālis Lakšmana nolēma Viņam pievienoties. Neskatoties uz visām grūtībām, trimdinieki mežā bija laimīgi , jo zināja, ka laimei nav vajadzīgas pilis un zelts, bet vienkārši būt tuvu tiem, kurus mīli... Bet kādu dienu Lankas salas varenais un nežēlīgais valdnieks Rāvana uzzināja par Sitas skaistumu. Rāvanam ar viltību izdevās nolaupīt Situ un aizvest viņu uz savu karaļvalsti. Rāma un Lakšmana savāca armiju, kas sastāvēja no meža iemītniekiem — pērtiķiem, lāčiem un putniem — un devās garā pārgājienā uz ļaundara galvaspilsētu...

Viss beidzās labi. Rāvana tika sodīts, un Sita atgriezās pie sava mīļotā. Labais uzvarēja, jo citādi nemas nevar būt.

Ramajana

Taču pārstāstīt “Rāmajanu” dažos vārdos ir bezjēdzīgi, tāpat kā bezjēdzīgi būtu mēģināt ietilpināt ziloni uzpirkstenī. 12. gadsimta dzejnieks Kambars, kurš poēmu tulkojis tamilu valodā, uzsākot savu darbu, salīdzināja sevi ar mazu dzīvnieku piena okeāna krastā. “Rāmajana” ir jālasa – lasiet un apbrīnojiet Rāmas varoņdarbus un Sitas lojalitāti, kā tos apbrīnoja senie indieši un visa pasaule. Pat mūsdienās stāsts par Rāmu tiek stāstīts Indonēzijā, Bali salā, Malaizijā, Taizemē. Taizemes karaļiem joprojām tiek likts vārds “Rāma” par godu šim lielajam varonim, un vairākas senās Bangkokas ielas ir nosauktas Viņa vārdā. “Rama Rajya” ir nosaukums, kas dots ideālam Indijas štatam, un pat vairākas politiskās partijas rotā Rāmas vārds. Un Indijas mātes klusi dungo šo pašu vārdu, aijājot savus bērnus miegā, lai pasargātu viņus no nežēlīgās pasaules ļaunuma un netaisnības.

Kas viņš ir? Kāpēc Viņa vārds gadsimtu un gadu tūkstošu gaitā nav dzēsts vai aizmirsts? Vēdu rakstos ir atbilde uz šo noslēpumu. Rāma nebija vienkāršs cilvēks; Viņš ir pats Dievs, kurš ieradās uz Zemes, lai atjaunotu izjaukto kārtību, sodītu ļaundarus un aizsargātu dievbijīgos.

Un tāpēc Viņu atceras ne tikai karaļi un politiķi, un par Viņa varoņdarbiem lasa ne tikai senās literatūras cienītāji, bet arī ticīgie. Indijā to ir vairāk nekā 800 miljoni.

Rama-navami, Rāmas parādīšanās diena, tiek svinēta visā valstī. Šī diena iekrīt augošā mēness devītajā dienā Čaitras mēnesī (marts-aprīlis). Dažos valsts reģionos to ievada dinamisks deviņu dienu festivāls — Vasanta Navratri. Šo festivālu laikā bhaktas skaļi lasa “Rāmājanu” un atkārto senās lūgšanas, kas veltītas Rāmam (“Rama Raksha Stotra” lūgšana tiek skaitīta vienpadsmit reizes dienā). Rama-navami dienā ir pieņemts gavēt (tas ir, neko neēst līdz saulrietam) un visu nakti būt nomodā – šo noteikumu ievēro daudzi ortodoksālie hinduisti.

Galvenās svinības notiek Ajodhjā — pilsētā, kur pirms daudziem tūkstošiem gadu piedzima Rāma. Šeit notiek krāšņs divu dienu gadatirgus un milzīgs festivāls-karnevāls, kura laikā pa pilsētas ielām milzīgos ratos tiek vestas tempļa Dievības - Rāma, Sita, Lakšmana un milzu pērtiķis Hanumans, Viņa slavenais uzticamais kalps.

Visas dienas garumā valsts tempļos tiek veiktas svinīgas godināšanas ceremonijas: priesteri lasa Vēdu himnas, ziedo Dievam ziedus, vīraku un augļus, bet parastie ticīgie stāv rindās, lai šajā svētajā dienā paustu cieņu tempļa dievībām — Rāmam un viņa sievas Sitas statujām. Mazā Rāma tēlu šūpo šūpulī, dziedot Viņam veltītas dziesmas. Dažreiz attēla vietā šūpulī tiek ievietots audumā ietīts kokosrieksts un sanākušie ticīgie apber šūpuli ar ziedu ziedlapiņām un koši sarkanu pulveri.

Bihārā un Utar Pradešā šajā dienā ir ierasts rīkot satsangas – publiskas sapulces, kurās gudrie stāsta par Rāmu un apspriež Viņa darbu slēpto nozīmi. Viņus klausīties pulcējas visu šķiru cilvēki: šajā dienā nav augstākstāvošo vai zemākstāvošo, jo tā ir taisnības un dharmas (pienākuma) diena.

Indijas ziemeļu reģionos šīs dienas vakarā tiek sadedzināts milzīgs ar petardēm pildīts Rāvanas tēls. Kad ļaunuma personifikācija sāk degt, sanākušie sajūsmā kliedz: “Džai Šri Ram! Slava Rāmam!"

Rāmas dzimšanu svin ne tikai tempļos, bet arī parastās mājās. Šajā dienā mājas tiek tīrītas un uz īpaša paaugstinājuma tiek novietots Rāmas un viņa līdzgaitnieku attēls. Ģimenes jaunākā meita visiem mājas vīriešiem uz pieres uzliek tilaku — īpašu svētu zīmi, bet sievietes starp uzacīm ielīmē sarkanus punktus — šķīstības un laulības uzticības zīmi. Ģimene pulcējas pie altāra, un visi dzied bhadžanus — svētas dievbijīgas dziesmas. Ģimenes vecākais loceklis vada dievkalpojumu, piedāvājot ziedus un vīraku, un beigās sanākušo galvas apslacina ar Gangas vai citas svētas upes ūdeni.

Ceremonijas ir tikai svētku ārējā puse. Patiesā jēga ir vēlreiz atcerēties Dievu un dharmu – mūžīgo dievišķo likumu, taisnīgumu un pienākumu. Ielāgojiet un vēlreiz ar gandarījumu atzīmējiet sev: “Jā, Dievs pastāv, un tur, kur Viņš ir, vienmēr ir uzvara, spēks un laba slava.” Kurā pusē nostāties — Rāmas vai Rāvanas — izlemj katrs pats, bet saprātīgam cilvēkam atbilde ir acīmredzama.

Vīrietim un sievietei jau no dabas ir ielikta interese vienam par otru, bet to vajag padziļināt un caur ģimeni realizēt savas dzīves augstāko mērķi — atrast sevi. Vēdiskā filozofija apgalvo, ka katra dzīvā radība neatkarīgi no tā, vai tas ir dzīvnieks, cilvēks, kukainis vai augs, ir dvēsele, kurai ir “uzvilkts” materiālās pasaules ķermenis. Katrā dzīvajā radībā (skudrā vai pat mikrobā) ir dvēsele, kas caurstrāvo visu ķermeni, dodot tam apziņu un enerģiju. Dvēsele ir dzīvības avots mūsu ķermeņos.

Uz vienu šīs zemes kvadrātmetru var atrasties miljoniem dzīvības formu, bet atšķirībā no cilvēka šīs dzīvības formas atrodas tādā ķermenī, kurš neļauj uzdot sev jautājumu: “Kāpēc mēs esam šeit?” un “Kāda ir šīs dzīves jēga?” Tāda iespēja ir dota tikai cilvēkam.

Par cilvēku piedzimt ir retums, bet nodzīvot dzīvi tā, kā cilvēkam pienākas, izdodas pavisam reti.

Retais aizdomājas, cik veiksmīgs viņš ir, ka piedzimis cilvēka ķermenī, jo tikai viņam ir dota iespēja sevi apzināties. Mēs redzam, ka visi ēd, guļ, kopojas, pelna naudu un tērē to, lai piepildītu savas vēlmes, brīžiem priecājas, bet pārsvarā viļas šajā materiālajā pasaulē. Cenšas nopirkt dārgu telefonu vai apģērbu, lai sabiedrība, kas vērtē pēc izskata un mantām, dotu mums attiecīgu novērtējumu. Cenšas maksimāli iekārtoties šajā pasaulē, lai būtu mašīna, māja, nauda kontā. Vairākums sabiedrības pēc tā tiecas, un, pats smieklīgākais, tas arī tiek propagandēts par laimes atslēgu. Bet vienā dienā šis smalki izstrādātais baudīšanas plāns sabrūk. Šeit, uz šīs zemeslodes, tā ir ierīkots, ka agri vai vēlu mums būs jāpamet šis ķermenis un visas ērtības, kurās esam sevi “iekāruši”. Tātad mēs varam saprast, ka dzīve paiet diezgan bezjēdzīgi, ja skrienam pakaļ baudām un sasniegumiem. Pienāks nāve, un tā nesaudzēs nevienu. Mums būs jāatstāj šis ķermenis, radinieki, mantas. Tas ir viens no lielākajiem mūsu dzīves eksāmeniem, kas būs jānoliek visiem. Par nāvi nevienam nav patīkami runāt, nāve nav ērtākā vai pozitīvākā sarunu tēma. Vairums grib dzīvot ilūzijās un vienkārši to ignorēt. Mēs bieži dzirdam: “Viss būs labi!” Bet kas labs var būt te, kur ir slimības, vecums un nāve? Atvainojos par šīm skumīgajām rindiņām, bet tikai cilvēku dzīvības formā ir saprāts, kas atšķir mūs no dzīvnieka. Dzīvnieki ēd, guļ, kopojas un aizsargājas. Ja mēs darām tāpat, ar ko atšķiramies no dzīvniekiem?

Ko patiesībā gribam?

Katram ir tiesības teikt: “Mēs dzīvojam vienu reizi — ēdam, dzeram, ballējamies, baudām dzīvi!” Bet ja mēs esam saprātīgi cilvēki, atbildēsim uz dažiem svarīgiem jautājumiem. Vai mēs gribam saņemt laicīgu vai mūžīgu apmierinājumu? Vai mēs gribam īslaicīgas attiecī- bas, kuras balstās uz mūsu viltus egoisma apmierināšanu, vai arī dziļas attiecības, kuras ir mūžīgas? Vai mēs gribam, lai mūsu laime ir atkarīga no ārējiem apstākļiem un lietām vai arī balstās uz iekšēju mieru un vērtībām?

Katrs no mums noteikti gribētu dzīvot mūžīgi un būt tā pa īstam laimīgs. Ja mēs to patiešām gribam, tad šī formula — ēd, dzer, ballējies un baudi dzīvi — dod pilnīgi pretēju rezultātu. Mūsu laime būs īslaicīga, attiecības pilnas savtīgu interešu, un mīlestība būs vairāk līdzīga tirgus laukumam: “Tu man pakasi muguru, tad es tev, bet tikai tik ilgi, cik tu man, ne sekundi ilgāk!” Par nesavtību šeit nevar būt ne runas. Tomēr galvenais: kad paliksiet vienatnē ar sevi, sajutī- siet pilnīgu tukšumu, jo kustība notiek nepareizā virzienā un dzīve tiek nodzīvota pa tukšo, ar apziņu — dodiet man! Tāpēc mums jākļūst saprātīgiem un jāmācās dzīvot ar vērtībām, jo dzīvot laimīgi ir mūsu pašu interesēs.

Kas ir saprātīgs cilvēks? 

Pats galvenais cilvēkā ir vērtības, kas viņam piemīt, un saprātīgs cilvēks sevī attīsta labas un dievišķīgas vērtības. Tās (kopā 30) minētas “Šrīmad-Bhāgavatam” (7.11.12), no kurām 21 vērtība stāsta, kādam jābūt saprātīgam cilvēkam. Deviņas pēdējās vērtības saistītas tieši ar kalpošanu Dievam, tās raksturīgas garīgi attīstītiem cilvēkiem. Lūk, dažas vērtības, kas attiecas uz saprātīgu cilvēku: patiesums, tīrība, līdzjūtība, askētisms, spēja pārvarēt grūtības, atšķirt labvēlīgo no nelabvēlīgā, spēja kontrolēt savu prātu un jutekļus, nelikt ciest citiem, dot ziedojumus, lasīt svētos rakstus un kalpot svētajiem. Interesanti, ka teksta beigās minēts, ka tam, kurš piedzimis cilvēka ķermenī, ir jāattīsta šīs 30 vērtības, un tā viņš sasniegs dzīves pilnību. Mums ir kur tiekties katram atsevišķi un kā pāriem, kā ģimenēm. Ģimenēm, kas tiecas pretī augstākai laimei un vērtībām, nevis zemiskām, seklām un īslaicīgām baudām.

Tiekties pēc šīm vērtībām nebūs viegli, tas prasīs daudz iekšēja spēka, pacietības un pazemības. Paskatieties uz sevi no malas, pajautājiet sev, ar kādu personu jūs gribat biedroties, dzīvot un veidot ģimeni? Ar godīgu, kārtīgu, pacietīgu, kurš spēj kontrolēt sevi un savu prātu, vai arī ar nemierīgu, aizkaitināmu cilvēku, uz kuru nevar paļauties? Protams, mēs izvēlamies pirmo variantu. Tomēr ir viens “bet”: ja gribam veidot attiecības ar tādu cilvēku, mums jāsāk ar sevi. Izmaini sevi, un pasaule tev apkārt arī mainīsies.

Katra cilvēka pienākums ir attīstīt šīs dievišķās īpašības un palī- dzēt to darīt arī saviem ģimenes locekļiem. Būt par piemēru, saprātīgu cilvēku — ar to ir jāsāk. Bet, lai to panāktu, jābūt pareizam vei- dam, kā biedroties, kā arī tas jādara īstajā laikā un jāapbruņojas ar pacietību. Ļoti viegli ir plūst pa straumi, bet izkāpt un nostāties uz savām kājām, būt par piemēru ģimenē un sākt ar sevi uzdrīkstas tikai retais.