CILVĒKA UZBŪVE VĒDISKAJĀ KONCEPCIJĀ  

Vīrietim un sievietei jau no dabas ir ielikta interese vienam par otru, bet to vajag padziļināt un caur ģimeni realizēt savas dzīves augstāko mērķi — atrast sevi. Vēdiskā filozofija apgalvo, ka katra dzīvā radība neatkarīgi no tā, vai tas ir dzīvnieks, cilvēks, kukainis vai augs, ir dvēsele, kurai ir “uzvilkts” materiālās pasaules ķermenis. Katrā dzīvajā radībā (skudrā vai pat mikrobā) ir dvēsele, kas caurstrāvo visu ķermeni, dodot tam apziņu un enerģiju. Dvēsele ir dzīvības avots mūsu ķermeņos.

Uz vienu šīs zemes kvadrātmetru var atrasties miljoniem dzīvības formu, bet atšķirībā no cilvēka šīs dzīvības formas atrodas tādā ķermenī, kurš neļauj uzdot sev jautājumu: “Kāpēc mēs esam šeit?” un “Kāda ir šīs dzīves jēga?” Tāda iespēja ir dota tikai cilvēkam.

Par cilvēku piedzimt ir retums, bet nodzīvot dzīvi tā, kā cilvēkam pienākas, izdodas pavisam reti.

Retais aizdomājas, cik veiksmīgs viņš ir, ka piedzimis cilvēka ķermenī, jo tikai viņam ir dota iespēja sevi apzināties. Mēs redzam, ka visi ēd, guļ, kopojas, pelna naudu un tērē to, lai piepildītu savas vēlmes, brīžiem priecājas, bet pārsvarā viļas šajā materiālajā pasaulē. Cenšas nopirkt dārgu telefonu vai apģērbu, lai sabiedrība, kas vērtē pēc izskata un mantām, dotu mums attiecīgu novērtējumu. Cenšas maksimāli iekārtoties šajā pasaulē, lai būtu mašīna, māja, nauda kontā. Vairākums sabiedrības pēc tā tiecas, un, pats smieklīgākais, tas arī tiek propagandēts par laimes atslēgu. Bet vienā dienā šis smalki izstrādātais baudīšanas plāns sabrūk. Šeit, uz šīs zemeslodes, tā ir ierīkots, ka agri vai vēlu mums būs jāpamet šis ķermenis un visas ērtības, kurās esam sevi “iekāruši”. Tātad mēs varam saprast, ka dzīve paiet diezgan bezjēdzīgi, ja skrienam pakaļ baudām un sasniegumiem. Pienāks nāve, un tā nesaudzēs nevienu. Mums būs jāatstāj šis ķermenis, radinieki, mantas. Tas ir viens no lielākajiem mūsu dzīves eksāmeniem, kas būs jānoliek visiem. Par nāvi nevienam nav patīkami runāt, nāve nav ērtākā vai pozitīvākā sarunu tēma. Vairums grib dzīvot ilūzijās un vienkārši to ignorēt. Mēs bieži dzirdam: “Viss būs labi!” Bet kas labs var būt te, kur ir slimības, vecums un nāve? Atvainojos par šīm skumīgajām rindiņām, bet tikai cilvēku dzīvības formā ir saprāts, kas atšķir mūs no dzīvnieka. Dzīvnieki ēd, guļ, kopojas un aizsargājas. Ja mēs darām tāpat, ar ko atšķiramies no dzīvniekiem?

Ko patiesībā gribam?

Katram ir tiesības teikt: “Mēs dzīvojam vienu reizi — ēdam, dzeram, ballējamies, baudām dzīvi!” Bet ja mēs esam saprātīgi cilvēki, atbildēsim uz dažiem svarīgiem jautājumiem. Vai mēs gribam saņemt laicīgu vai mūžīgu apmierinājumu? Vai mēs gribam īslaicīgas attiecī- bas, kuras balstās uz mūsu viltus egoisma apmierināšanu, vai arī dziļas attiecības, kuras ir mūžīgas? Vai mēs gribam, lai mūsu laime ir atkarīga no ārējiem apstākļiem un lietām vai arī balstās uz iekšēju mieru un vērtībām?

Katrs no mums noteikti gribētu dzīvot mūžīgi un būt tā pa īstam laimīgs. Ja mēs to patiešām gribam, tad šī formula — ēd, dzer, ballējies un baudi dzīvi — dod pilnīgi pretēju rezultātu. Mūsu laime būs īslaicīga, attiecības pilnas savtīgu interešu, un mīlestība būs vairāk līdzīga tirgus laukumam: “Tu man pakasi muguru, tad es tev, bet tikai tik ilgi, cik tu man, ne sekundi ilgāk!” Par nesavtību šeit nevar būt ne runas. Tomēr galvenais: kad paliksiet vienatnē ar sevi, sajutī- siet pilnīgu tukšumu, jo kustība notiek nepareizā virzienā un dzīve tiek nodzīvota pa tukšo, ar apziņu — dodiet man! Tāpēc mums jākļūst saprātīgiem un jāmācās dzīvot ar vērtībām, jo dzīvot laimīgi ir mūsu pašu interesēs.

Kas ir saprātīgs cilvēks? 

Pats galvenais cilvēkā ir vērtības, kas viņam piemīt, un saprātīgs cilvēks sevī attīsta labas un dievišķīgas vērtības. Tās (kopā 30) minētas “Šrīmad-Bhāgavatam” (7.11.12), no kurām 21 vērtība stāsta, kādam jābūt saprātīgam cilvēkam. Deviņas pēdējās vērtības saistītas tieši ar kalpošanu Dievam, tās raksturīgas garīgi attīstītiem cilvēkiem. Lūk, dažas vērtības, kas attiecas uz saprātīgu cilvēku: patiesums, tīrība, līdzjūtība, askētisms, spēja pārvarēt grūtības, atšķirt labvēlīgo no nelabvēlīgā, spēja kontrolēt savu prātu un jutekļus, nelikt ciest citiem, dot ziedojumus, lasīt svētos rakstus un kalpot svētajiem. Interesanti, ka teksta beigās minēts, ka tam, kurš piedzimis cilvēka ķermenī, ir jāattīsta šīs 30 vērtības, un tā viņš sasniegs dzīves pilnību. Mums ir kur tiekties katram atsevišķi un kā pāriem, kā ģimenēm. Ģimenēm, kas tiecas pretī augstākai laimei un vērtībām, nevis zemiskām, seklām un īslaicīgām baudām.

Tiekties pēc šīm vērtībām nebūs viegli, tas prasīs daudz iekšēja spēka, pacietības un pazemības. Paskatieties uz sevi no malas, pajautājiet sev, ar kādu personu jūs gribat biedroties, dzīvot un veidot ģimeni? Ar godīgu, kārtīgu, pacietīgu, kurš spēj kontrolēt sevi un savu prātu, vai arī ar nemierīgu, aizkaitināmu cilvēku, uz kuru nevar paļauties? Protams, mēs izvēlamies pirmo variantu. Tomēr ir viens “bet”: ja gribam veidot attiecības ar tādu cilvēku, mums jāsāk ar sevi. Izmaini sevi, un pasaule tev apkārt arī mainīsies.

Katra cilvēka pienākums ir attīstīt šīs dievišķās īpašības un palī- dzēt to darīt arī saviem ģimenes locekļiem. Būt par piemēru, saprātīgu cilvēku — ar to ir jāsāk. Bet, lai to panāktu, jābūt pareizam vei- dam, kā biedroties, kā arī tas jādara īstajā laikā un jāapbruņojas ar pacietību. Ļoti viegli ir plūst pa straumi, bet izkāpt un nostāties uz savām kājām, būt par piemēru ģimenē un sākt ar sevi uzdrīkstas tikai retais.