Aštanga joga jeb astoņpakāpju jogas ceļš.
Aštanga joga ir ieteicama vairākās svēto rakstu vietās kā process, kas ļauj tiem, kas nav gatavi praktizēt garīgās kalpošanas ceļu, pakāpeniski sasniegt pārpasaulīgo sevis apzināšanos.
Mūsdienās ir liela interese par jogu, taču ar tik daudziem moderniem stiliem, mērķiem novērst stresu un uzlabot ķermeni, jogas procesa būtība tiek zaudēta tiktāl, ka vārds “joga” vairumā gadījumu ir saistīts ar fiziskiem vingrinājumiem vai sava kailā ķermeņa izrādīšanu.
No sanskrita joga tulkojas kā “saite”, “savienojums”, “vienotība ar Visaugsto.” Izrādās, ka joga nesastāv vien no āsanām – pozām un diētām, — tas ir kas vairāk. Mērķis nav sasniegt fizisko pilnību, bet gan atjaunot saikni ar Dievu.
Sākotnējais pārpasaulīgās meditācijas process tiek saukts par Aštanga jogu jeb astoņpakāpju jogas sistēmu (sanskritā asta nozīmē “astoņi”un anga nozīmē“ekstremitātes, locekļi, pakāpe”), kas sastāv no astoņiem prakses līmeņiem — Yama, Niyama, Asana, Pranayama, Pratyahara, Dharana, Dhyana un Samadhi. Tas ir process, kas minēts Bhagavad-gītā un citos svētajos rakstos, ko jogi un pārpasaulnieki praktizēja cauri dažādiem laikmetiem. Visi mūsdienu jogas procesi izriet no šīs sākotnējās astoņpakāpju sistēmas, taču vairumā gadījumu svarīgākās prakses daļas tiek pazaudētas, izmestas vai pārveidotas.
Kad cilvēks dabiski ievēro jama un nijama, tad viņš var uzsākt asanu jeb pozu apgūšanu. Tas jādara pieredzējuša guru vadībā, jo citādi nav iespējams neko daudz iemācīties. Kad tas ir apgūts, seko pranajama – elpošanas vinginājumu apguve. Te un nākamajiem diviem līmeņiem arī vajadzīgi guru. Tad seko pratjahara – pilnīgs prāta kontroles līmenis, dharana – pilnīgs prāta koncentrēšanas līmenis un dhjana – meditācijas līmenis un pēdējais – samadhi – virsapziņas stāvoklis, kurā cilvēks apzinās Dievu un atrodas svētlaimes un zināšanu stāvoklī. Mūsdienu tā saucamie jogi, kuri praktizē pranājamas un āsanas, tādā veidā grib sasniegt meditācijas jeb dhjanas līmeni, bet lai nonāktu tādā līmenī, ir jābūt garīgajai kvalifikācijai. Pat lai izpildītu pareizu āsanu, tā ilgi jāpraktizē pieredzējuša skolotāja vadībā. Piemēram, sēdošās āsanas nedrīkst taisīt bez mudrām (sarežģītas roku un pirkstu pozas, kombinācijas). Āsanas būtībā ir domātas, lai organismā īpašā veidā tiktu vadītas pranas plūsmas. Bez mudrām to nevar izdarīt.
Aštanga jogas process sākas ar jamu un nijamu. Jama nozīmē “darīt, labvēlīgs, atturība” un niyama —“nedarīt, nelabvēlīgs". Tie ir noteikumi vai priekšraksti un aizliegumi, kas ir jāievēro kā daļa no savas garīgās izaugsmes jeb prakses.
Jama nozīmē priekšmetus, kas ir labvēlīgi garīgajai praksei un tāpēc ir jāpraktizē, un niyama nozīmē to, kas ir nelabvēlīgs un tāpēc no tā jāizvairās vai jāatsakās. Piemēram, Bhagavad-gītā ir teikts, ka "nav iespējams kļūt par jogu, ja cilvēks ēd pārāk daudz vai ēd pārāk maz, guļ pārāk daudz vai nepietiekami guļ." (BG 6.16). Šis ir yama un niyama piemērs.
Tāpat tiek ietvertas arī citas darbības: agra celšanās no rīta, agra došanās pie miera, veģetāras uzturs, nevardarbīgums, tīrība un jutekļu kontrole u.c. Lielākā daļa jamas un niyamas noteikumu un aizliegumu ir noderīgi visiem garīgajiem meklētājiem, ne tikai aštanga jogiem.
Trešais solis ir asana, kas sastāv no ķermeņa vingrinājumiem un sēdus pozām. Āsanas palīdz pacelties no rupjās materiālās apziņas uz smalkāku apziņu, nomierinot prātu un palīdzot attīstīt koncentrēšanos, kas ir priekšnoteikumi nākošajos posmos. Tādējādi āsanas ir sagatavošanās līdzeklis, tāpat kā skrējējs iesildās pirms skrējiena.
Citiem vārdiem sakot, āsanas nozīmē izmantot materiālo ķermeni, lai veiktu darbības, kas var paaugstināt cilvēka apziņu. Šajā ziņā ir līdzības ar Bhagavad-gītā aprakstīto Karma-jogas procesu. Āštanga jogas procesa gadījumā āsanas palīdz sagatavot ķermeni arī ilgstošai meditācijas praksei nepieciešamajai atrašanās vienā pozā.
Augstāka prakse par ķermeņa pozām ir pranajamas process, kas sastāv no elpošanas vingrinājumiem: ieelpošanas, izelpas un elpas aizturēšanas. Tas ir smalkāks veids, kā izmantot rupjo ķermeni praksē un pacelt mūsu apziņu citā līmenī.
Āsanas tiek praktizētas vienlaicīgi ar pranājamu. Kad sasniegta pilnība āsanā, adepts turpina praktizēt pranājamu – elpošanas vinginājumus, kuri arī tiek izpildīti īpašā veidā. Mērķis – pilnībā neitralizēt elpošanas procesu. Pārstāt elpot, bet saglabāt dzīvību. Pranājama sastāv no tādiem procesiem kā puraka, kumbaka, rečaka utt. Jogs ieelpo un ar visu savu prāta iztēli un gribasspēku iztēlojas izelpu un otrādi. Laika gaitā viņš beidz elpot pavisam. Pareizi to izpildot tas ir iespējams.
Pranajamas process ir īsumā izskaidrots Bhagavad-gītā (4.29.):
“Vēl citi, kas vēlas iegrožot elpu, lai gremdētos transā, ziedo izelpu ieelpā un ieelpu izelpā, un, pilnīgi apturējuši elpu, iegrimst transā. Citi ierobežo ēšanu un ziedo pašu izelpu.”
Tāpat kā asanas, arī pranajamas procesa mērķis ir atturēt prātu un jutekļus no materiālās darbības. Abos gadījumos mērķis nav padarīt ķermeni un prātu spēcīgāku, lai varētu vairāk strādāt, vai vienkārši pārvaldīt stresu, bet gan virzīties uz priekšu garīgajā praksē. Problēma ar to, kā lielākā daļa cilvēku mūsdienās praktizē jogu, ir tieši tāda, ka trūkst plašākas izpratnes par procesu un tā mērķiem, lielākā daļa cilvēku praktizē atsevišķas procesa daļas ar mērķi vienkārši uzlabot savu fizisko izturību, izskatu vai “garīgo stilu” un tādējādi viņi ir gluži kā kāds, kurš laiza medus burku no ārpuses, nevis pagaršo, kas ir iekšā.
Šādas elpošanas prakses veiksmes gadījumā tiek pārtraukti sakari starp maņu orgāniem un maņu orgānu kairinātājiem. Bet smalkajā līmenī šī saite tomēr vēl saglabājas. Tāpēc Krišna Bhagavad-Gtā. saka: “Ja cilvēks pārrāvis saiti starp jutekļiem un to priekšmetiem, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir sasniedzis gala mērķi” Šis sasniegums viņam nekādi nevar palīdzēt. Starp tiem eksistē vēl ļoti smalka saite. Šī smalkā saite ir ļoti atkarīga no pranas. Tāpēc arī jogi praktizē pranājamu, lai varētu šo saiti pārraut smalkajā līmenī. Un pat tad, kad sasniegta pilnība pranājamaspraksē, šī smalkā saite nepazūd.
Prana cirkulē pa pranas kanāliem, kurus sauc par nadi. Parasti šie kanāli ir aizsērējuši. Ar pranājamas palīdzību tos iespējams attīrīt. Bet bez apziņas tīrības to nevar izdarīt. Pratjaharas līmenis ir process, kurā prāts tiek atslēgts no jūtām un maņu orgāniem.
Nākamais solis ir pratjaharas process, kas nozīmē kontrolēt prātu un sajūtas.
Bhagavad-gītā materiālais ķermenis tiek salīdzināts ar ratiem, kur jutekļi ir zirgi, prāts un saprāts ir groži un kučieris, bet dvēsele ir pasažieris.
Uzsākot meditācijas procesu, prāts klīst visur, ienesot apziņā virkni atmiņu, vēlmju, plānu, jūtu utt. Pratjahara nozīmē kontrolēt prātu un koncentrēt to jogas praksē jeb, citiem vārdiem sakot, atraut jutekļus no matērijas un iesaistīt tās pārpasaulībā, tāpat kā bruņurupuča piemērā, kas vajadzības gadījumā var ieraut savus locekļus un pēc vēlēšanās tos atkal izlaist.
Neapgūstot pratjahāras procesu, nav iespējams veiksmīgi praktizēt nākamo līmeni (dharanu jeb meditāciju). Mūsdienās daudzi mēģina meditēt, bet bez pratjahāras to nav iespējams veiksmīgi izdarīt. Tas noved pie daudziem izdomātiem meditācijas procesiem, kas vienkārši liek gulēt vai apdomāt dažādus materiālās dzīves aspektus. Tādā veidā prakse kļūst par strupceļu, kas nekur neved.
Šis posms ir izskaidrots Bhagavad-gītā:
“Atvairot visus ārējos jutekļu priekšmetus, stingri turot acu skatu starp uzacīm, aizturot nāsis ieelpu un izelpu un tā valdot pār prātu, jutekļiem un saprātu, pārpasaulnieks, kas tiecas pēc atbrīves, kļūist brīvs no vēlmēm, bailēm un dusmām. Kas vienmēr ir šādā stāvoklī, tas noteikti ir atbrīvots.” (BG 5.27-28.)
Nākamo posmu sauc par dharana jeb meditāciju. Mūsdienās daudziem ir priekštats, ka meditēt nozīmē iztukšot prātu no visām domām. Taču tas ne tikai nav ieteicams, bet patiesībā pat nav iespējams, jo domas vienmēr nāks prātā. Tā vietā āštanga jogas process iesaka meditāciju Dieva Kunga veidolā. Jogs meklē patvērumu (asraya) noteiktā Dieva Kunga veidolā un koncentrējas uz visām šī konkrētā veidola detaļām.
Meditācijas objekts (dharana-asraya) var būt Absolūtā forma (virat-rupa) vai virsdvēseles (paramatma) veidols sirdī, atkarībā no joga attīstības līmeņa.
Tam, kam ir materiālas vēlmes vai kas atrodas rupjā apziņas līmenī, ieteicams meditēt uz Dieva Absolūto veidolu. Šajā procesā cilvēks meditē dažādos planētu sistēmu līmeņos, kas atrodas absolūtā formā, un tādējādi pakāpeniski paaugstina savu apziņu no rupjām planētām uz smalkajām planētām, līdz Brahmalokai un pēc tam uz Visuma smalkajiem laukiem, ego un mahat-tattva līdz tīrai apziņai jeb brahmana apzināšanās (atbrīvošanās stadija). Šis ir process, kas var aizņemt vairākas dzīves un ietvert dzimšanu pakāpeniski augstākās planētu sistēmās, kur jogs pakāpeniski uzlabo savu praksi un apziņu līdz sasniedz pilnību. Augstākās planētu sistēmās ir daudzas dvēseļu, kas veic šo pakāpenisko augšupejošo procesu.
Šis Absolūtais veidols būtībā ir iedomāts veidols, kurā dažādi planētu sistēmu līmeņi un dažādas personības un kosmiskās radīšanas elementi tiek uztverti kā dažādas Universālā veidola daļas. No vienas puses tas tā ir, jo Visums ir Dieva Kunga enerģija, bet, no otras puses, tas ir iedomāts, jo Kungam nav materiāla veidola. Tādējādi meditācija uz Dieva Kunga universālo veidolu ir netiešs meditācijas veids, kas var palīdzēt jogiem, kuri ir pārāk iegrimuši materiālajā apziņā un tādējādi nespēj iedomāties neko ārpus tās. Šādi jogi nevar iedomāties Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu esamību, un tādējādi meditācija universālajā veidolā ir vienīgais iespējamais process.
Jogs, kurš jau ir brīvs no materiālajām vēlmēm un atrodas augstākā pakāpē, var izlaist meditāciju uz Absolūto veidolu un doties tieši meditācijā uz Virsdvēseli, Dieva Kunga veidolu, kas atrodas cilvēka sirdī, vēršot savu prātu uz visām Dieva Kunga pārpasaulīgā veidola detaļām. Tas ir tiešs process, kas ļauj sasniegt pilnību šajā dzīvē.
Nākamais posms ir dhyana. Meditācijai pastiprinoties un kļūstot dziļākai, jogs nonāk dhjānas stadijā. Lai gan dharana, gan dhjāna pamatā ietver vienu un to pašu meditācijas praksi, dharana ir sākuma stadija, savukārt dhjāna ir progresīvā stadija, kad jogs apgūst procesu un sāk tuvoties gala mērķim.
Visbeidzot mums ir samadhi stadij —dziļš transs, kas tiek sasniegts, kad jogs meditācijas procesā sasniedz pilnību. Samadhi jogs spēj pilnībā ielikt savu apziņu garīgajā līmenī, sasniegt brahma-bhūtas līmeni (brahmana apzināšanās jeb atbrīvošanās), kas ir jogas procesa galamērķis.
Brahma-bhūtas stadija ir aprakstīta Bhagavad-gītas pēdējā nodaļā:
“Kas pacēlies pāri visam, tas tūlīt izprot Augstāko Brahmanu un iegūst pilnīgu prieku. Viņš nežēlojas un nevēlas iegūt neko. Viņš ir vienāds pret visām būtnēm. Šādā stāvoklī cilvēks uzsāk tīru garīgo kalpošanu Man.” (BG 18.54)
Brahma-bhūtas ir visu jogas procesu mērķis. Pats vārds joga nozīmē "savienot" jeb, citiem vārdiem sakot, pārvest cilvēka apziņu no matērijas uz garu, ļaujot viņam savienoties ar dievišķo. Šī saikne ir stingri nostiprināta šajā Brahma-bhūtas posmā.
Prāts ir aštanga jogas prakses centrā. Kad sasniegta pilnīga prāta koncentrēšanas spēja, PATANDŽALI dod padomu ko darīt tālāk. Patandžalī ir pirmais, kurš sistematizēja jogu šinī ASTOŅPAKĀPJU sistēmā. Padoms ir šāds: “Koncentrē savu uzmanību uz skaņas vibrāciju AUM.”
Koncentrēšanās uz čakrām un OM (kas ir Dievs) attīsta mistiskās spējas. Pranājamaslaikā jogs koncentrējas uz zemāko čakru un paceļ enerģiju līdz augstākajai čakrai. Tas ir ļoti riskants un grūts process. Tiek teikts, ka prana ir ļoti, ļoti varena enerģija. Mūsu ķermeņa funkcijas ir atkarīgas tieši no šīs enerģijas. Pat prāta funkcijas, acu atvēršana un aizvēršana ir atkarīga no tās. Šī enerģija eksistē gan ķermenī, gan ārpus tā. Tā ir visā radītajā – izpaustajā dabā, arī pārtikas produktos. Dabā ir iekārtots tā, ka šī enerģija ir kontrolējama. Bet ja jogs neuzmanīgi veic šo praksi, tad viņš var sajukt prātā. Tāpēc nevajag nekad šo pranājamasprocesu veikt patvaļīgi. Lai to darītu, ir nepieciešams pieredzējis guru.
Pašu pacelšanas procesu sauc par kundalīnī. Kundalīnī-joga. Citos avotos par kundalīnī tiek saukta arī pirmatnējā kosmiskā enerģija, kura atrodas arī cilvēka ķermenī. Viņa tiek dēvēta par čūsku, kura parastos, ikdienas apstākļos ir saritinājusies gredzenā un guļ zemākajās čakrās.
Šādā gadījumā cilvēka apziņa, prāts, domas, vēlmes ir šo zemāko čakru iespaidotas. Ārēji tas izpaužas kā interese par pretējo dzimumu. Visas dzīves centrālā ass ir sekss rupjajā un smalkajā formā.
Tātad jogs sāk šo čūsku izaicināt un viņa sāk izslieties. Kad prana sasniedz sirds čakru, jogs reāli sāk uztvert OM vibrāciju no sirds iekšienes + vēl viņa paša radītā OM skaņa caur muti. Tā ir transcedentāla skaņa. Baznīcu zvanu skaņas ir tā pati OM. Ļoti dziļa skaņa.
Jogas izrunātais OM sāk sakrist ar no iekšienes nākošo OM un veido vienu noti – ļoti spēcīgu vibrāciju, kura paceļ pranu 11angulas virs sirds. Pēc tam enerģija sasniedz kakla čakru. Visu laiku tiek izrunāta OM. Kad enerģija sasniegusi punktu starp acīm, to sauc par dhjānas līmeni. Jogam paveras iespēja meditēt uz paramātmu sirdī. Veiksmīgākie jogas sāk izjust pieaugošu pievilkšanos un uzticēšanos paramātmai. Šī procesa kulmināciju sauc par samadhi – iegrimšanu Dievā.
Kad tas ir noticis, šinī stadijā jogam rodas nepārvarama vēlme kalpot Dievam – viņš ir sasniedzis bhakti. Palikšana uz šīs zemes kļūst neiespējama un ar pranas palīdzību jogs pamet savu fizisko ķermeni. Prana izšauj dvēseli caur augšējo čakru, kas atrodas pakausī (šikas vietā). Tanī vietā ir ļoti mazs caurumiņš – atverīte. Caur šo atverīti izraujas dvēsele un prana. Pranašinī brīdī ir tik spēcīga, koncentrēta, ka pārvēršas ugunī. Šī uguns sadedzina ķermeni līdz pelnu stadijai. Ilustrācija Š.B.1.13.57. Jogs ir atgriezies garīgajā valstībā.
Par neveiksmīgu jogu tiek atzīts tas, kurš paramatmu (virsdvēseli) notur par sevi pašu. Tā ir liecība, ka viņa saprāts vēl nav pietiekoši tīrs. Šādam jogam viss attīstības proces sašķiebjas. Viņā vairs neattīstās kalpošanas tieksme Dievam, jo viņš pats sevi ir noturējis par Dievu. Tālākais scenārijs ir klasisks – viņš sāk iejusties Dieva lomā un maldina citus. Viņa askēzes zaudē jēgu un viņš pārstāj to izpildīt.
Mūsdienās praktiski neiespējami ar šo mehānisko jogu nodarboties. Ja kāds saka, ka viņš nodarbojas ar jogu, tad varat būt droši, ka viņš nodarbojas ar “sapņošanu par jogu”. Veiksme šinī jogā nāk tikai pēc daudzu gadu simtu cītīgas prakses, bet arī mazi solīši pretī mums palīdz apzināties sevi un to, kāda ir mūsu pozīcija šajā materiālajā pasaulē.
Piemēram, Saubari Muni aštanga jogupraktizēja 60 000 gadus un beigu beigās cieta neveiksmi. Sēžot zem ūdens daudzus gadsimtus, viņš reiz atvēra acis un ieraudzīja kā divas zivtiņas pārojas. Zaudējis kontroli pār pranu, viņš uzpeldēja virspusē. Vēsturē zināms fakts, ka viņš aprecējis daudzas sievietes, bet beigu beigās ar Dieva žēlastību tomēr sasniedzis savu mērķi.
Visu prakšu mērķis ir būt laimīgam, un joga palīdz atrast saikni ar laimes avotu.