Kas ir garīgais skolotājs, guru, un kā viņu atrast?
Bez kartes, navigācijas vai kompasa bīstami doties ceļojumā uz tādu neapdzīvotu, mežonīgu vietu, ko dēvē par materiālo pasauli. Pat vēl bīstamāk, ja nezināt, ko vēlaties atrast. Lai kļūtu par labu galdnie- ku, mācāmies pie pieredzējuša meistara, lai palīdzētu viņam un reizē paši saņemtu zināšanas. Tāpat notiek ar mūsu dzīvi: lai sasniegtu virsotnes, jāatrod labs skolotājs. Tāds, kurš pats jau ir nogājis šo ceļu un spēj sniegt padomus.
Mācāmies dzīvot no “Instagram”, “Facebook”, Holivudas slavenībām, dziedātājiem, kaimiņiem, tādiem pašiem nezinošiem draugiem vai pat “Ekstrasensu cīņu” uzvarētājiem. Vairāk attīstītie atrod piemēru pie kāda bagāta biznesmeņa, sportista, politiķa vai izveicīga bandīta. Bet viss, ko mums piedāvā izglītības sistēma un lielpilsētas drūzma, ir laicīgs, un pēc gadiem vecais mainās pret “apgreidotāku” jauno variantu. Kur pazudušas paliekošās vērtības un to nesēji, vērtības, kas nav mainījušās gadsimtiem ilgi?
Aizdomājieties: cilvēki lido kosmosā, rada “aifonus” un citas smalkas lietas, bet aizmirst pavisam vienkāršu prasmi — kā dzīvot. Kur to mācīties? Ārsts smēķē un dzer, matemātikas profesors ņem kredītus, bet ķīmiķis “mīlas hormonu” iespaidā divu mēnešu laikā izžūst no mīlestības trūkuma.
Izzināšanas metodes: vēdu klasifikācija
Kad sākam uzdot jautājumus — kas es esmu, kāpēc es dzīvoju, kā kļūt laimīgam —, jāsāk meklēt izziņas materiāls vai informācijas snie- dzējs, kas spētu uz tiem atbildēt. Kā var zināt, kurš informācijas avots ir patiess un kurš — kļūdains? Vēdās, senajos svētajos rakstos, sniegta šāda klasifikācija, kā iegūstam un pārbaudām zināšanas.
1. Empīriski pierādījumi (pratjakša)
Tās ir zināšanas, ko iegūstam, pateicoties jutekļiem. Varam pa- taustīt, paostīt, pasmaržot, pagaršot un sadzirdēt. Spējam izmainīt, konstruēt dažādas ierīces, to visu pārvaldām ar jutekļu palīdzību. Bet šeit rodas problēma: mūsu jutekļi nav pilnīgi, un tiem ir tieksme mūs apmānīt.
Katru dienu redzam sauli, un tā izskatās kā mazs disks, bet patie- sībā ir daudz lielāka par citām planētām. Tad cik gan vērtīgi ir mūsu nepilnīgie novērojumi? Tas skaidri parāda, kā jutekļi mūs māna. Vēl viens piemērs: ja tu stāvi blakus dzelzceļa sliedēm, skatoties tālumā, izskatās, ka tās saplūst vienā sliedē. Ja meklējam ģimenes laimi, bal- stoties tikai uz izskatu un patīkamu valodu, neko ilgu no šīm attiecī- bām nesagaidīsim. Tas arī ir jutekļu apmāns. Zināšanas, kas balstās uz jutekļiem, nav pilnīgas. Tāpēc arī jebkurā zinātnē, piemēram, fizikā, ik pēc laika veco teoriju nomaina jauna. Jebkura informācija, kas iegūta ar jutekļu palīdzību, nav pilnīga un mūžīga.
2. Racionāli iegūtas zināšanas (anumana)
Šīs izzināšanas metodes trūkums ir acīmredzams, jo tā balstās uz nepilnīgiem jutekļiem un prātu. Prātu apmānīt nav grūti. Piemēram, sofistika — likumsakarīgu slēdzienu un jautājumu ķēde, kas noved pie aplama apgalvojuma.
Klasisks piemērs: Ahileja un bruņurupuča paradokss. Ahilejs, būdams īpaši iedomīgs, dod bruņurupucim 100 metru priekšroku. Pieņemsim, ka abi skrējēji sāk skriet ar konstantu ātrumu (viens ātri, otrs — lēni). Pēc noteikta laika Ahilejs noskries 100 metrus un sasniegs bruņurupuča starta pozīciju, bet bruņurupucis jau ir pārvietojies uz priekšu. Tātad Ahilejam nāksies noskriet vēl kādu attālumu, lai nokļūtu tur, kur bruņurupucis bija. Un tā katru reizi. Šis ir tīri matemātisks paradokss, jo mēs visi labi zinām, ka Ahilejs bruņurupuci noķer un apdzen reālajā dzīvē. Bet no matemātikas viedokļa vienmēr priekšā būs bruņurupucis. Tā notiek, kad matemātikas likumus lieto nematemātiskām situācijām.
Prāts vienmēr balstās uz mūsu jutekļu sadzirdētā vai saredzētā. Ja cilvēkam liks uzzīmēt neeksistējošu dzīvnieku, viņš zīmēs to ar dažādi sakombinētām, jau redzētām citu dzīvnieku ķermeņu daļām.
3. No autoritatīviem avotiem iegūtas zināšanas (šabda) Šādas zināšanas iedala divās daļās: induktīvās un deduktīvās.
Induktīvā, kad kopējie pieņēmumi izriet no personīgā. Pie- mērs: lai pierādītu, ka visi cilvēki ir mirstīgi, jāveic eksperiments, kas apstiprinās šo pieņēmumu. Pēc laika nomirst pirmais, otrais, trešais... Bet vienmēr pastāv iespēja, ka piedzims vai varbūt arī jau kaut kur dzīvo tāds cilvēks, kurš eksperimentā nav piedalījies. Tātad šis ekspe- riments nekad nebeigsies un izvirzītā hipotēze nav pierādāma.
Deduktīvā daļa, kad personīgais izriet no vispārējā. Piemēram, kad autoritatīvs avots apgalvo, ka visi cilvēki ir mirstīgi. Mēs pieņemam šo apgalvojumu ar uzticību. Tāpat, piemēram, māte ir mūsu autoritāte, un mēs ticam, kad māte saka: “Šis ir tavs tēvs.” Mēs to nepārbaudām. Tieši šādu metodi iesaka vēdas: jāatrod autoritatīvs zināšanu avots un no tā jāiegūst zināšanas.
Lai iegūtu zināšanas, jāatrod cilvēks, kurš apguvis autoritatīvas zināšanas un balstās uz sava skolotāja nodotajām zināšanām, kuram savukārt tās atkal ir nodevis viņa skolotājs... Tā līdz pašam pirmavo- tam — Dievam.
“Saskaņā ar svētajiem rakstiem guru ir tas, kurš pārzina vēdas un viņu beidzamo mērķi. Bet vēdu mācīšanās mērķis ir saprast Dievu.”
Kas var būt garīgais skolotājs
1. Skolotājam jāpieder kādai noteiktai skolotāju-skolēnu (paramparai) ķēdei, kas sākas no Dieva.
“Garīgās apzināšanās ceļš, bez šaubām, ir grūts. Tāpēc Dievs Kungs mums iesaka iet pie īstena garīgā skolotāja, kurš ir tādas mācekļu pēctecības loceklis, kas aizsākas ar pašu Dievu Kungu. Neviens nevar būt īstens garīgais skolotājs, ja viņš nenāk no mācekļu pēctecības. Dievs Kungs ir sākotnējais garīgais skolotājs, un cilvēks, kas ir mācekļu pēctecībā, var savam māceklim nodot Dieva Kunga vēstījumu nesagrozītā veidā. Neviens nevar iegūt garīgu apziņu, izdomājot savu ceļu, kā tas ir modē pie muļķa liekuļiem.”
2. Garīgais skolotājs nodod zināšanas tādas, kādas tās ir, neko neizmainot un nepiedomājot klāt.
“Ja mēs sūtām vēstuli, pastniekam nav tiesību atplēst to vaļā un pierakstīt kaut ko klāt vai izsvītrot. Viņš to vienkārši aiznes un pasniedz. Tā arī rīkojas guru.”
3. Garīgais skolotājs ir saņēmis pilnīgu patvērumu pie Dieva un stabili nostiprinājies savā garīgajā praksē.
4. Garīgajam skolotājam ir jāizstudē un jāsaprot svēto rakstu būtība.
Guru ir jāprot nodot un pamatot zināšanas, balstoties uz svēta- jiem rakstiem, nevis savām izdomām.
5. Guru ir jābūt vienaldzīgam pret materiālās pasaules kārdinājumiem.
Patiess garīgais skolotājs ir vienaldzīgs pret materiālo kārdināju- mu un slavu. Viņš ir Dieva pārstāvis. Tāpat kā kādas valsts pārstāvim izrāda cieņu un viņu godā, tāpat arī garīgajam skolotājam izrāda cie- ņu. Mums jāmācās saredzēt skolotājā Dieva pārstāvi un jāizturas kā pret pašu Dievu, tikai jāsaprot, ka guru nav Dievs, bet Viņa pārstāvis.
Kāda veida garīgie skolotāji mēdz būt?
Vēdiskā kultūra runā par četru veidu garīgajiem skolotājiem (guru): dikša-guru, šikša-guru, vartma-pradaršaka-guru un čaitya-guru.
1. Vartma-pradaršaka-guru ir tas, kas mums parāda garīgo ceļu. Ļoti bieži viņš nelīdzinās nopietnam garīgā skolotāja tēlam — tas var būt kāds paziņa, kurš pastāsta, ko jaunu izlasījis kādā grāmatā vai dzirdējies kādu lekciju, un iedvesmo jūs arī paska- tīties. Beigās šī grāmata, lekcija utt. mainīja visu jūsu dzīvi. Kā- dam mūkam viduslaikos par šādu skolotāju kļuva prostitūta. Reiz naktī, kad aiz loga bija milzīga vētra, viņš tā vēlējās bau- dīt šo prostitūtu, ka par spīti vētrai skrēja pie viņas. Kad viņš ieradās, prostitūta sacīja: “Būtu tu pie Dieva skrējis kā pie ma- nis!”
2. Čaitya-guru ir Dievs, kas dod norādījumus no sirds. Bet, lai Viņu sadzirdētu, jāattīra sirds no vēlmēm pašam būt baudas centrā. Neapzināti Dievs mums dod norādījumus, pat mums negribot, caur sirdsapziņu.
3. Šikša-guru dod norādījumus, padomus garīgajā dzīvē. Tādi padomdevēji dzīvē var būt vairāki. Pastāv divu veidu šikša- guru: pirmie ir tie, ar kuriem mēs biedrojamies satiekoties, klausoties lekcijas, lasot grāmatas. Otrā kategorija — tie, kas sniedz padomus, viņi dzīvo netālu no mums, ar viņiem garīga- jā pieredzē dalāmies visbiežāk. Viņi iedvesmo un dod norādī- jumus, kā rīkoties tālāk.
4. Dikša-guru ir skolotājs, kas dod mums iesvētību (iniciāciju), lai atkārtotu maha-mantru un uzņemas atbildību par skol- nieku. Dikša-guru pienākums ir atgriezt skolnieku atpakaļ pie Dieva. Guru būs jāatgriežas dzīvi pēc dzīves, kamēr skolnieks nesasniegs pilnību savā garīgajā dzīvē.
Kā atrast garīgo skolotāju
Ja mēs gribam lidot uz Ņujorku, bet iekāpjam lidmašīnā uz Tallinu, kur nonāksim? Ja mūs neved pie Dieva, vai tas vispār skaitī- sies garīgais ceļš? Izvēlēties garīgo skolotāju ir ļoti atbildīgs process. Mēs uzticam šim cilvēkam savu garīgo dzīvi, un, ja viņš izrādīsies šar- latāns, mūsu garīgie pūliņi cietīs neveiksmi.
Ieteikumi tiem, kuri meklē garīgo skolotāju
- Pārbaudiet, vai jūsu izvēlētajam skolotājam ir skolotājs un vai viņš seko viņa norādījumiem. Vai šī skolotāja skolotājam ir skolotājs? Ja šī ķēdīte aiziet līdz Dievam, tas iedvesmo uzticē- ties šim skolotājam.
- Vai tas, ko viņš māca, atbilst svētajiem rakstiem un viņa skolo- tāja teiktajam? Guru nav neatkarīga būtne, viņš ir kā caurspī- dīga virsma starp Dievu un skolnieku.
- Vai šī skolotāja mācībā ir kāds svētā piemērs? Pameklējiet, pa- studējiet šo tradīciju un citu svēto dzīvi viņa garīgajā mācībā. Pārliecinieties, cik sena un autoritatīva ir šī skolotāja mācība.
- Pārliecinieties, ka skolotājs dod garīgas zināšanas — zināšanas par mūžīgo, nemateriālo.
- Neskatieties, cik guru ir patīkams, cik bieži viņš smaida, dzied vai tur rokā lotosa ziediņus, — tas ir virspusēji un atbilst materiālām vērtībām. Viņa uzdevums ir atgriezt jūs mājās pie Dieva, tādēļ viņam arī būs jūs jāsoda un jādod kāds stingrāks norādījums.
- Paskatieties guru lekcijas, palasiet viņa grāmatas. Vai jūs gribat sekot viņa piemēram?
- Gatavojieties grūtībām, jo viena no vārda “guru” nozīmēm ir — smags, un viņa uzdevums ir attīrīt mūs no viltus ego ietekmes. Tas ir smags un pakāpenisks process.
Guru nav jāpieņem stila dēļ vai tāpēc, lai būtu jauns, garīgs, “in- disks” vārds, bet tāpēc, ka jūs meklējat garīgo patvērumu. Jūs saucat pēc palīdzības, jūs gribat būt laimīgs, patiesi laimīgs.
Skolnieka kvalifikācija:
Zināšanu iegūšana ir divpusējs ceļš — skolotājs dod, un skol- nieks pieņem. Ja kāda no pusēm nepilda savu pienākumu, nekas ne- notiek — zināšanu nav.
1. Pazemība ir pirmā īpašība, kas vajadzīga, lai saņemtu zinā- šanas.
Pie garīgā skolotāja nevēršas, lai strīdētos, bet lai saņemtu zināša- nas. Ja cilvēkam šķiet, ka viņš ir gudrāks par garīgo skolotāju, viņš neko neiemācīsies.
2. Spēja uzdot pareizos jautājumus.
Jautājums ir jāuzdod tāds, kas attiecas uz tevi un spēj tev palīdzēt izkļūt no šī dzimšanas un nāves riteņa.
3. Trešā skolnieku īpašība — kalpošana guru. 4. Sekot garīgā skolotāja norādījumiem.
“Ej pie garīgā skolotāja un centies saprast patiesību. Pazemīgi jautā un kalpo viņam. Dvēseles, kas sevi ir apzinājušās, var svētīt tevi ar zināšanām, jo ir redzējušas patiesību.”
Pirms sperat šo svarīgo soli, kurš mums, it īpaši ģimenes cilvē- kiem, vajadzīgs, pārliecinieties, kam jūs sekojat. Neskrieniet pēc modes un nesekojiet bara instinktiem. Iemācieties kalpot ģimenē un viens otram, sadzirdiet savu būtību un nekad neapstājieties garīgajos meklējumos.
Kā veidot attiecības?
Kad satiec cilvēku, kuram ir vairāk zināšanu un pieredzes nekā tev, mācies no viņa.
Tas tevi pasargās no skaudības, un tam cilvēkam vienmēr būs tik patīkami tevi satikt un redzēt to prieku, kas nāk no tevis, viņš labprāt dalīsies zināšanās un pieredzē. Tā nav familiaritāte, bet cieņa, šo robežu, lūdzu, nepārkāpiet, citādi attiecības pārvērtīsies draudzībā.
Piemērs varētu būt attiecības ar garīgo skolotāju, mentoru, darba devēju, skolas direktoru, cilvēku, kuru jūs cienāt, uzticaties un kuram esat gatavi sekot.
Kad satiec cilvēku, kuram ir mazāk zināšanu un pieredzes nekā tev, izturies ar līdzjūtību.
Līdzjūtība nenozīmē otru žēlot vai noniecināt, bet palīdzēt viņam ar savām zināšanām un pieredzi! Iedvesmojiet ar savu piemēru un vienmēr pasniedziet roku, kad tā otram vajadzīga. Attiecību pie- mērs ir skolotājs un skolnieks, jūs jau esat skolotāja lomā.
Kad satiec līdzīgo, draudzējies ar viņu.
Runa ir par draugiem, kas ir pats svarīgākais jebkurās attiecībās. Draugi ir tie, kas var tevi sapurināt, izrunāties un pateikt ko skarbāku. Viņu klātbūtnē tu esi tu pats un vari būt brīvāks. Pārējos attiecību veidos šāda brīvība var būt bīstama. Piemērs ir pavisam skaidrs — tie ir patiesi draugi.
Tas, kurš veido attiecības uz šādiem pamatiem, vienmēr saglabās labas attiecības darbā, mājās un dzīvē.