Kur ir jūsu garīgais ķermenis?

Ājurvēdā materiālo ķermeni sauc par Slimību Templi, jo tas nepārtraukti piedzīvo slimības, novecošanu un, visbeidzot, nāvi. Ik dienu rūpējoties par savu ķermeni, mēs it kā izrādām cieņu savām slimībām un to izpausmēm. Taču dvēselei šis ķermenis ir svešs, jo tās daba ir pavisam citāda – tā ir mūžīga, neslimst un nemirst.

Garīgais ķermenis, kas pieder dvēselei garīgajā pasaulē, ir radīts no garīgās enerģijas. Tas nav pakļauts slimībām, novecošanai vai nāvei. Garīgā ķermeņa un dvēseles daba ir vienota – abi ir mūžīgi, piepildīti ar zināšanām un svētlaimi.

Atmai (dvēselei) ir nepieciešams ķermenis, lai izpaustu savu potenciālu.
Pati par sevi atma ir bez formas, bet ķermenis tai dod iespēju darboties vai nu materiālajā pasaulē, vai garīgajā realitātē, kur tā var veidot attiecības ar Bhagavānu (Augstāko Personību Dievu). Bez ķermeņa dvēsele paliek apslēpta, tās spējas neizpaužas.

To var salīdzināt ar talantīgu mūziķi, kurš prot spēlēt, bet kuram nav instrumenta. Bez instrumenta viņš nespēj izpaust savu talantu. Līdzīgi dvēselei ir nepieciešams ķermenis, lai atklātu savu patieso dabu un mērķi.

No kurienes rodas garīgais ķermenis?
Pastāv divi skatījumi:

1. Garīgais ķermenis jau pastāv dvēselē.
   Tas ir paslēpts, līdzīgi kā sēkla, un tas izpaužas, kad dvēsele attīrās no materiālās pasaules piesārņojuma. Pēc atbrīvošanās garīgais ķermenis atklājas.
2. Garīgais ķermenis tiek radīts no jauna.
   Šī pieeja balstās uz to, ka dvēsele pieder pie tatastā-šakti – robeženerģijas, kas pati par sevi ir neitrāla. Kad dvēsele tiek atbrīvota un atgriežas garīgajā pasaulē, tā tiek apveltīta ar garīgo ķermeni, kas ļauj tai veidot attiecības ar Bhagavānu.

Abos gadījumos būtiskākais ir tas, ka garīgais ķermenis ir paredzēts, lai dvēsele pilnībā izpaustu savu dabu un mūžīgās attiecības ar Augstāko Personību. Tikai ar garīgo ķermeni dvēsele spēj pilnvērtīgi dzīvot garīgajā realitātē.

Divi skatījumi par dvēseles garīgo ķermeni

Pirmais skatījums apgalvo, ka garīgais ķermenis (siddha-deha) jau atrodas dvēselē, bet materiālajā pasaulē tas ir pārklāts un nav izpausts. Atbrīvošanās no materiālās pasaules nozīmē tā atklāšanos. Šo skatījumu atbalsta Vedānta-sūtra 4.4.1:

Šeit nozīmīgais vārds svena norāda, ka garīgais ķermenis pieder pašai dvēselei. Tas netiek piešķirts no ārienes, bet atklājas, kad dvēsele tiek attīrīta. Tāpat lietots vārds āvirbhāva, kas norāda uz izpausmi, nevis radīšanu.

Atbrīvošanās procesā dvēsele atbrīvojas no karmas, un tās garīgais ķermenis izpaužas kopā ar astoņām atbrīvošanās īpašībām:

1. Brīvība no grēkiem.
2. Brīvība no novecošanas.
3. Brīvība no nāves.
4. Bēdu neesamība.
5. Izsalkuma neesamība.
6. Slāpju neesamība.
7. Brīvība no materiālām vēlmēm.
8. Spēja īstenot jebkuru vēlmi.

Tādējādi, saskaņā ar šo skatījumu, siddha-deha jau pastāv dvēselē kā tās svarūpa, un tas kļūst izpausts, kad dvēsele tiek atbrīvota no materiālajiem pārklājumiem.

Otrais skatījums apgalvo, ka ideja par to, ka garīgais ķermenis jau ir dvēselē un tiek izpausts atbrīvošanās brīdī, ir pretrunā ar Vedānta-sūtru 4.4.12:

Šeit izteikts uzskats, ka dvēselei nav obligāti jābūt garīgajam ķermenim. Atbrīvošanās var nozīmēt vienkāršu atgriešanos garīgajā pasaulē bez konkrēta ķermeņa izpausmes. Tas ir Badarājas viedoklis, un tas balstīts šastros, kur ir minēti abi skatījumi.

Secinājums:
Abi skatījumi balstās autoritatīvos tekstos, taču interpretē garīgā ķermeņa dabu atšķirīgi. Pirmais apgalvo, ka garīgais ķermenis jau eksistē dvēselē un tiek atklāts, kad dvēsele sasniedz atbrīvošanos. Otrais norāda, ka garīgais ķermenis var tikt piešķirts pēc atbrīvošanās, bet tas nav obligāti, jo pati dvēsele kā tatastā-šakti ir neitrāla un var eksistēt arī bez ķermeņa.

Dvēseles garīgais ķermenis un atbrīvošanās veidi saskaņā ar Vedām un Šrīmad Bhāgavatamu

Saskaņā ar Čhāndogja Upanišadu (7.26.2), dvēselēm, kuras vēlas ķermeni, tas izpaužas atbilstoši viņu vēlmēm. Savukārt tām dvēselēm, kuras nevēlas ķermeni, tas neizpaužas (ašarīram vāva – tās ir bez ķermeņa, Čhāndogja Upanišada 8.12.1). Šī pieeja skaidro, ka dvēseles stāvoklis pēc atbrīvošanās ir atkarīgs no tās vēlmes un garīgās prakses (sādhanas).

Šo principu atspoguļo arī Vedānta-sūtra 4.4.12, kur tiek minēts piemērs par divpadsmit dienu upurēšanu (dvādašāhavat). Tā var būt ar daudziem atbalstītājiem (satra) vai tikai ar vienu (ahīna). Šī līdzība norāda uz diviem atbrīvoto dvēseļu veidiem:

1. Tās, kuras seko gjāna-mārgai un sasniedz impersonālu atbrīvošanos (brahma-sāyujya), neiegūst garīgo ķermeni.
2. Tās, kuras sasniedz personisku atbrīvošanos un dodas uz Vaikunthas planētām, iegūst garīgo ķermeni, kas ir nepieciešams attiecību veidošanai ar Bhagavānu.

Ja tie, kas tiecas saplūst ar Brahmanu (brahma-sāyujya), iegūtu garīgo ķermeni, viņi nevarētu sasniegt savas sādhanas mērķi, jo saplūšana ar Brahmanu nepieļauj formas esamību. Tas būtu pretrunā Vedānta-sūtrai 4.4.12. Turklāt, ja garīgais ķermenis būtu jau iekļauts dvēselē, tas izpaustos gan personālistiem, gan impersonālistiem pēc atbrīvošanās, padarot brahma-sāyujya neiespējamu.

Tāpēc termins svarūpa ir jāsaprot dažādi: impersonālistiem tas nozīmē "daba", savukārt personālistiem – "forma".

Šrīmad Bhāgavatama skaidrojums par garīgo ķermeni
Šrīmad Bhāgavatama (ŠB) tiek uzskatīta par dabisku komentāru Vedānta-sūtrai, un tās vārdi palīdz saprast sūtru nozīmi. ŠB 1.6.28 tiek aprakstīts, kā Nārada iegūst garīgo ķermeni pēc atbrīvošanās:

Līdzīgi ŠB 3.9.11 teikts:

Garīgā ķermeņa iegūšana nav dvēseles transformācija
Garīgais ķermenis tiek piešķirts dvēselei, bet tas nav dvēseles pārveidojums. Pastāv divi transformācijas veidi:

1. Vikāra – izmaiņas, kā, piemēram, piena pārvēršanās jogurtā.
2. Parināma – izmaiņas, kā, piemēram, zelta pārveidošana par rotaslietu.

Dvēsele nepiedzīvo šādus pārveidojumus, jo tās daba ir nemainīga un mūžīga. Garīgais ķermenis ir Bhagavāna dāvana, kas ļauj dvēselei realizēt savu mūžīgo funkciju garīgajā pasaulē.