KUR PASTĀV BAILES, TUR NAV MĪLESTĪBAS.
Greizsirdība, skaudība, alkatība - tas viss ir baiļu rezultāts, kas ir mūsu pastāvēšanas pamatā. Bailes ir tad, kad eksistēšana notiek neesamības atmosfērā ...
Kāpēc visiem ir baiļu problēma? Dvēseles daba ir SAT (mūžība vai esība), ČIT (zināšanas) un ANANDA (svētlaime). Viņa projicē šīs trīs īpašības uz materiālo īslaicīgo ķermeni un prātu. Tādējādi šīs trīs īpašības rada trīs psiholoģiskus impulsus:
- vēlme baudīt.
- vēlme pēc zināšanām
- vēlme dzīvot, vai pastāvēt, lai arī kas notiktu un lai arī, kas būtu jāizdara.
Reti, kurš no psihologiem spēj izskaidrot, kāpēc cilvēkam ir šie impulsi. Neviens nevar izskaidrot, no kurienes viņi nāk, un neviens nevar izskaidrot, kāpēc viņi eksistē. Kāpēc mēs tik ļoti pieķeramies dzīvei? Jo tā ir dvēseles daba. Dvēsele šīs vēlmes izpauž uz ķermeni un prātu.
Ja mēs paņemsim jebkuru mūsu problēmu, tad mēs beigu beigās spēsim viņā atrast visa saknes būtību - tās ir bailes, kad mēs vairs nebūsim.
Ja mēs iznnalizējam šos impulsus, izrādās, ka vēlme pēc baudas un vēlme pēc zināšanām ir spēcīgākās lietas, kuru pamatā ir vēlme pastāvēt. Bet vissarežģītākās, spēcīgākās un grūtāk pārvaramās vēlmes cilvēka dzīvē ir sekss un bagātība. Kāpēc? Tie galvenokārt balstās uz diviem impulsiem vienlaikus:
- sekss ir vēlme pēc baudas un vēlme pagarināt savu eksistenci kādā citā.
- nauda ir tā pati vēlme pēc drošas eksistences un vēlme pēc neierobežotas baudīšanas. Cilvēki domā, ka, ja viņiem ir daudz naudas, viņi varēs organizēt kvalitatīvu veselību un piekļūt visādiem priekiem.
Un tā kā materiālajam ķermenim ir laicīgs, viņam vajadzēs nomirt, un dvēsele projicē uz to savas garīgās īpašības, tad rodas bailes no nebūtības, bailes no iznīcības, kas patiesībā neapdraud mūs, jo mēs esam mūžīgās dvēseles.
Piemēram, cilvēkiem nepatīk doties pensijā, nepatīk zaudēt vietu, titulu. Viņi turas pie sava statusa. Tās ir bailes no nebūtības. Cilvēks ir audzis kopā ar savu amatu, titulu, tas ir kļuvis par daļu no viņa “es”. Cilvēks nevar pastāvēt, ja tam tiek atņemts daļa, ko viņš uzskatīja par sevi. Visas šīs lietas ir mūsu ego spēles. Cilvēks pastāvīgi paplašina savu ego, lai nostiprinātu savu eksistenci. Bet tajā pašā laikā viņa bailes palielinās, jo to visu agrāk vai vēlāk viņš zaudē. Laiks visu laicīgo mums atņems, bet paliks tikai tas, kam ir patiesa vērtība.
Dvēsele, kurai piemīt mūžīgās būtnes daba, izpauž savu apziņu uz pagaidu ķermeni, matēriju un tāpēc sāk izjust bailes.
Tā darbojas cilvēka aprobežotā apziņa: viņš sāk sevi identificēt ar kaut ko materiālu. Bet tā ir nepatiesa identifikācija. Cilvēks identificē sevi ne tikai ar savu ķermeni, bet ar visu, kas kaut kā ir saistīts ar ķermeni. Viņš sāk izplatīt savu ego visur. Viņš cenšas visu glābt, bet, tā kā viņš to nevar izdarīt, baidās. Šīs bailes noved pie tā, ka cilvēks sāk greizsirdīgi rīkoties, darīt muļķīgas lietas un iegrimst vēl lielākā karmiskās dzimšanas un nāves ciklā.
Cilvēka bailes var būt dažādas, taču šo baiļu sakne ir viena - bailes no nāves.
“Kā iemiesotā dvēsele šajā ķermenī pāriet no bērnības uz jaunību un vecumu, tā nāves brīdī viņa pāriet citā ķermenī. Cilvēku ar skaidru un mierīgu prātu šādas izmaiņas nemaldina.” Bhagavad Gīta 2.13.
Bērns piedzimst ar raudāšanu, jo vēdās ir teikts, ka dvēsele, kas atrodas mātes vēderā atcerās savas visas dzīves un nēvēlas piedzimt atkal šajā cilvēcīgajā ķermenī, kas nolemts nāvei. Bet tik līdz šī jaunā dvēsele piedzimst jaundzimušā ķermenī Dievs tai atņem atmiņu par iepriekšējām dzīvēm, lai viņa spētu normāli dzīvot.
Čakravidija ir Vēdu zinātne, saskaņā ar kuru cilvēks gadu no gada izstrādā un risina noteiktus jautājumus, un viena nopietna jautājuma risināšanai tiek doti 7 gadi. Šis ir dzīves skolas grafiks. Galvenās klases ir 7, kurās ir jāmācās pa 7 gadiem, tas ir, saskaņā ar dabas likumiem, kurās mums ir jāpilnveidojas fiziski, psiholoģiski (emocionāli), filozofiski (intelektuāli) un garīgi līdz 49 gadu vecumam.
Dzīvnieku baiļu pārvarēšana, bailes par dzīvību. Pirmie aizvainojumi rada prizmas, caur kurām bērns, kad pieaugs skatīsies uz dzīvi. Māte rada patvēruma sajūtu. Viņai jābūt mīlošai un nevis stingrai. Ja viņa neizpilda šos nosacījumus, bērns pieaugušā stāvoklī vienmēr jutīs patvēruma trūkumu. Tēvam ir atšķirīga loma - viņš kontrolē bērnu. Tēvs māca bērnam pacietību, drosmi un askētismu ( atteikšanos, no kaut kā, lai sasniegtu augstāku mērķi).
Dominē bailes, ka mani nemīles. Bērns iepazīst ārējo pasauli un paplašina savas robežas ārpus ģimenes. Pēc 7 gadu vecuma viņš dodas uz skolu, kur viņam netiek pievērsta uzmanība, kuru viņš sagaida, un bērns vēlas visiem patikt, lai viņu iemīlētu. Tāpēc no šejienes rodas bailes: “Ja nu viņi mani nemīlēs." Ja bērns ir agresīvs, tad viņš nesaņēma mīlestības vitamīnu. Šajā vecumā rodas bailes no citiem cilvēkiem.
Dominē bailes no neatzīšanas, tas ir ka mani nenovērtēs citi cilvēki. “Es to teicu un jūs neko nesaprotat.” Bērnam rodas pārākuma komplekss - mazvērtības kompleksa otrā puse. Ir nepieciešams, lai apkārtējie līdzcilvēki viņu atpazītu.
Dominē bailes no varas zaudēšanas. Cilvēks atrod nišu sabiedrībā. Viņam jābūt izpaustām spējām. Personai ir svarīgi saglabāt savu autoritāti. Ja jūs kritizējat cilvēku, tad viņš var sevi sakropļot, lai kaut ko pierādītu. Tādā veidā viņš var pazaudēt sevi. Materiālās pasaules vērtības kropļo viņa dzīvi. Jums jāsaprot, ka materiālās vērtības nav galvenā lieta dzīvē. Šajā periodā garīgajam skolotājam, autoritātei, ir ļoti liela nozīme.
Tiek uzskatīts, ka šajā vecumā cilvēkam vajadzētu būt savam biznesam, mājām, ģimenei. Un cilvēkam rodas bailes, ka viņš nav savas dzīves saimnieks. Tomēr cilvēks nedzīvo tikai no materiālām lietām. Cilvēkam ir jāredz dzīves garīgā puse, jāsaprot, ka viņš ir dvēsele.
Dominē bailes no vientulības. Dzīvēnotiek pārmaiņas, piemēram, izmaiņas izskatā. Cilvēks sāk no tā baidīties. Viņš saprot, ka kaut ko ir sasniedzis materiālajā pasaulē, bet nespēja izveidot dziļas attiecības ar sevi un līdzcilvēkiem. Līdz ar to rodas vilšanās sajūta par dzīvi.
Dominē bailes no bezjēdzības. Dzīves mērķis nav sasniegts. Cilvēks mocās par to, ka viņam, piemēram, ir jāatstāj mantojums bērniem. Bet ir jāsaprot, ka bērnam ir jāparāda sava radošuma sākums un dzīvē jāpanāk sasniegumi pašam, jāmāk ir izveidot sevi.
Kā jau tika minēts sākumā, bailes rada krīzi. Visu baiļu pamatā ir bailes no nāves. Tāpēc mums jāatceras, ka patiesībā mēs neesam ķermeņi, kuriem ir dvēseles, bet mēs esam dvēseles, kurām ir ķermeņi. Dvēsele ir nemirstīga, tāpēc mums garīgi jāattīstās.
“Laime un ciešanas uz laiku atnāk un noteiktā laikā aiziet, tāpat kā atnāk un aiziet ziema un vasara. Bharatas pēcteci! Tās rada jutekļu uztvere, tāpēc jāmācās tās paciest ar mierīgu prātu.” Bhagavad gīta 2.14
Bailes ir visas materiālās dzīves pamatā.
Bailes ir mūsu pastāvēšanas fons, ka daudzi pat nenojauš, ka baidās. Ja parastam cilvēkam paprasīs vai viņš baidās, viņš atbildēs: "Nē, es nebaidos." Cilvēks ir tik ļoti pieradis pie savām bailēm, ka pat to nepamana. Viņš nepamana, cik lielā mērā šīs bailes ir dziļas, līdz brīdim, kad viņam paziņo, ka viņam ir vēzis vai ka nāve ir klāt. Tikai tad vairums pamostās un sāk meklēt palīdzību!
Risinājums ir pavisam vienkārš mums jāiemācās apzināties sevi, kā dvēselēm nevis ķermeņiem. Bailes nerodas tagadnē, tās rodas no neziņas par nākotni vai sekām šodien par padarīto pagatnē. Dvēsele ir mūžīga, tāpēc cilvēkam, kas to ir apzinājies ir krietni vieglāk dzīvot šajā materiālajā pasaulē. Dzīvojiet kā dvēseles nevis, kā ķermeņi.