Cilvēka evolūcija vai degredācija.
Ar roku. Ar plaukstu. Ar spēju satvert, pieskarties, radīt, dot un arī iznīcināt. Ar spēju rīkoties. Un nav nejaušība, ka tieši ar Hastu sākas divi pilnīgi atšķirīgi stāsti par cilvēku, par viņa izcelsmi un par to, kāpēc viņš vispār ir šajā pasaulē.
Ir divi skatījumi. Divi pasaules redzējumi. Divas iekšējas attieksmes pret dzīvi. Viens ir ateistisks, otrs — vēdisks. Un, lai gan tie abi izmanto to pašu simbolu — roku, — tie nonāk pie pilnīgi pretējiem secinājumiem.
Darvina stāstā laiks ir taisna līnija. Viss kustas uz priekšu mehāniski, bez iekšējas jēgas, bez mērķa, bez apzināta virziena. Sākumā, saka šis skatījums, bija vienkāršas šūnas, pēc tam sarežģītāki organismi, tad dzīvnieki, pērtiķi, primitīvs cilvēks. Brīdī, kad cilvēks sāka staigāt stāvus, viņam atbrīvojās rokas. Un šīs rokas kļuva par pagrieziena punktu visā evolūcijā. Ar tām viņš sāka veidot darbarīkus no akmens un koka, apstrādāt dzīvnieku ādas, radīt ieročus, rīkus, pat rotājumus. Roka kļuva par instrumentu, un instruments sāka prasīt domāšanu.
Kur piestiprināt? Kā izveidot izturīgāku? Kā padarīt skaistāku? Kā panākt labāku rezultātu ar mazāku piepūli? Tā, saka šī teorija, smadzenes sāka attīstīties. Neironu savienojumi kļuva sarežģītāki, parādījās loģika, iztēle, radošums. Un šodien, raugoties no šīs perspektīvas, cilvēce ir sasniegusi gandrīz visu — mēs lidojam kosmosā, pārvaldām tehnoloģijas, radām digitālas pasaules. Šajā stāstā roka rada apziņu, matērija rada prātu, un cilvēks ir nejaušas ķīmiskas reakcijas rezultāts.
Vēdiskais stāsts sākas citur. Tas sākas apziņā. Nevis ķermenī, bet dvēselē.
Vēdas saka, ka evolūcija nav ķermeņa pilnveidošanās process. Tā ir apziņas attīstība. Jo augstāka apziņa, jo pilnīgāks ķermenis, kurā šī apziņa var izpausties. Nevis otrādi. Apziņa nav matērijas blakusprodukts — matērija ir instruments apziņai. Dvēsele pati par sevi nemainās. Tā ir viena un tā pati visās dzīvības formās. Taču, atrodoties dažādos ķermeņos, tā var izpausties ļoti atšķirīgā mērā.
Ir ķermeņi, kuros apziņa ir gandrīz pilnībā aizsegta — tur paliek tikai instinkti: ēst, baidīties, gulēt un vairoties. Un ir ķermenis, kurā apziņa var uzdot jautājumus. Ne tikai “kā izdzīvot?”, bet “kāpēc dzīvot?”, “kas ir pareizi?”, “kāda ir manas dzīves jēga?”. Tas ir cilvēka ķermenis.
Tāpēc Vēdas cilvēka dzimšanu sauc par karma-jonī — dzimšanu, kurā dvēsele var veidot karmu, izdarīt izvēli, uzņemties atbildību. Un nav nejaušība, ka tieši cilvēkam ir rokas. Ne ķepas, ne nagi, bet rokas. Roka nav tikai rīks. Tā ir iespēja. Ar rokām var radīt, bet ar rokām var arī kalpot. Ar rokām var labot kļūdas, bet var arī tās padziļināt. Roka ir apziņas pagarinājums.
Cilvēks ir vienīgā būtne uz Zemes, kas var apzināti mainīt savu nākotni. Viņš var izkļūt no samsāras(dzimšanas un nāves cikla) loka vai arī vēl dziļāk tajā iegrimt. Pārējās dzīvības formas Vēdas sauc par bhoga-jonī — pieredzes dzimšanām. Tur dvēsele bauda vai cieš, bet nevar izvēlēties. Dzīvnieks nerada grēku, jo viņš nesaprot morāli. Viņš seko instinktam. Taču no cilvēka ķermeņa, dzīvojot kā dzīvniekam, ir ļoti viegli nonākt dzīvnieka ķermenī. Šī patiesība nav ērta, bet tā ir godīga.
Vēdiskais skatījums arī saka, ka radīšana nav lineāra. Dzīvības formas neparādījās pamazām, nejauši. Tās tika radītas gandrīz vienlaikus, Visuma sākumā. Radīšanai ir ciklisks raksturs — Visumi rodas un izzūd. Un dvēsele ieņem konkrētu ķermeni atbilstoši savam apziņas stāvoklim, ar kuru tā noslēdza iepriekšējo ciklu. Ne nejaušības dēļ, bet taisnības dēļ.
Hastas nakšatras valdnieks ir Savita — tas, kurš modina. Saule modina pasauli ārēji: ar saullēktu sākas kustība, darbs, dzīve, ar saulrietu — atpūta. Bet Savita modina arī iekšēji. Viņš iedvesmo cilvēku meklēt jēgu, uzdot jautājumus, skatīties tālāk par ikdienas rutīnu. Ne velti Gājatrī mantra — galvenā Vēdu mantra — ir vērsta tieši uz Savitu: “tat savitur vareṇyam” — mēs meditējam uz Visaugstāko, Visvērtīgāko. Savita nav tikai Saule. Savita ir Augstākais Radītājs, apziņas avots.
Kad dieviete Lakšmī meklēja sev vīru, viņas priekšā bija visi — Brahmā, Šiva, citi dievi. Taču viņa izvēlējās Višnu. Ne varas dēļ, ne spožuma dēļ, bet tāpēc, ka Viņā nebija trūkumu. Pilnība nav nejaušība. Tā ir apziņas kvalitāte.
Darvina teorija noliedz karmu, noliedz Dievu, noliedz Visuma mērķi. Un tad cilvēkam paliek tikai viens secinājums: tu dzīvo dažus gadus, pēc tam viss beidzas. Pirms tam tevis nebija, pēc tam arī nebūs. Un no šī skatījuma dabiski izriet attieksme: ņem visu, ko vari, dzīvojam tikai vienreiz. Šāda domāšana nevar radīt mieru. Tā nevar radīt līdzjūtību. Tā nevar radīt atbildību. Un tās sekas mēs redzam pasaulē.
Roka pati par sevi neko nerada. Tā ir tikai instruments. Jautājums ir — kādas apziņas instruments tā ir. Vai roka kalpo instinktam? Vai roka kalpo ego? Vai roka kalpo dvēselei?
Vēdas saka: cilvēka dzīve ir dota, lai ar Hastu — ar rokām — mēs varētu apzināti atgriezties pie savas patiesās dabas. Un tas nav tikai filozofisks stāsts. Tā ir dziļa, dzīva un ļoti cilvēcīga patiesība. Un, iespējams, pats skaistākais stāsts, kāds jebkad ir stāstīts par cilvēku.